"Tas bija brīdis, kad es tiešām sitos ar galvu pret sienu," atceras Samanta par, iespējams, savas dzīves zemāko punktu, kas citiem no malas izskatījies kā visu sapņa piepildījums. Pēc "Eirovīzijas" viņa piedzīvoja smagu kritienu, saprotot, ka gadiem ilgi dzīvojusi autopilotā, izkalpojoties citiem un aizmirstot par sevi. Tieši tad spožās skatuves gaismas izgaismoja pavisam ko citu – izdegšanu, tukšumu un sāpīgo jautājumu: vai es vispār pati to vēlos? Samanta atklāti runā par attiecībām ar vīru, par prioritātēm ģimenē un par to, kā no sievietes, kas pastāvīgi dzenas pēc kaut kā, kļūt par sievieti, kura beidzot atļaujas vienkārši dzīvot un ļauties.
