Pilotprojekts
Jelgavā jau divus gadus dzīvo sīriešu Arhenžani ģimene. Kā šajā laikā gājis vienam no retajiem Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programmas «veiksmes stāstiem» Latvijā?
The post Pilotprojekts appeared first on IR.lv.
Jelgavā jau divus gadus dzīvo sīriešu Arhenžani ģimene. Kā šajā laikā gājis vienam no retajiem Eiropas Savienības bēgļu pārvietošanas programmas «veiksmes stāstiem» Latvijā?
Kad tētim būs nauda, mēs viņai dabūsim bumbiņu, siksniņu un arī tādu lietu, uz kā asināt nagus, pareizā latviešu valodā prātīgi stāsta sešgadīgā sīriete Šama. Melnraibā kaķene Lūsija ģimenei atgādinot par māju netālu no Damaskas, kur viņiem piederēja vairāki kaķi. Nams ir bumbu sagrauts, četru bērnu vecāki bēgot paņēma līdzi tikai to, ko var panest.
Šama dzimteni neatceras, aizbraucot viņai bija septiņi mēneši. Atšķirībā no māsām Šaimas (15) un Gaidas (18) viņa svešinieku klātbūtnē Jelgavas miteklī vēl var staigāt vaļējiem matiem. No 13 gadu vecuma sīriešu kultūras tradīcijas paredz valkāt lakatu. Māte Imana (40) un tēvs Alvans (44) Arhenžani vēl pirms mūsu ierašanās ir izlēmuši, ka Šama arī būs vienīgā, kas fotogrāfijā pozēs ar tēti.
Jelgavas deviņstāvu mājas dzīvoklī Sīrijas pieturzīmju nav. Viesistabā iepretim pakava veidā saliktiem trim dīvāniem stāv padomju sekcija ar šķībām durtiņām. Televizoram paredzētā nišā traukā deg svece. Izpalīdzīgu cilvēku sagādātais tālrādis saplīsis. Pašlaik jaunu iegādāties Arhenžani ģimene nevar atļauties. Cilvēkiem ar viņu statusu Latvijā netiek doti kredīti. Iekrāt naudu lielākiem pirkumiem nav izdevies.
«Ja neuzrastos Ilze un Krista, mēs sēdētu uz zemes,» Alvans pateicīgi nosauc kolēģu vārdus savā darbavietā, uzņēmumā Karameļu darbnīca. «Ilze atbrauca ciemos pirmajā ziemā, redzēja, ka mums nekā nav. Palika dusmīga. Nopirka dīvānus un elektrisko sildītāju. Paklājus es atnesu no ielas, kāds bija izmetis. Un valdība domā, ka šis ir veiksmes stāsts. Var redzēt, ka viņi negrib, lai bēgļi būtu Latvijā.»
Dzīvoklis ir, darba nav
Jelgavā Arhenžani dzīvo kopš 2017. gada septembra. Viena no tikai divām sīriešu ģimenēm, kas nav aizbraukušas no Latvijas pēc tam, kad ES pārvietošanas programmā no Grieķijas un Itālijas nometnēm mūsu valsts uzņēma 374 patvēruma meklētājus. Arhanžani stāstā dominē vientulības motīvs. Tēvam Alvanam apjautājos, vai vismaz Rīgā viņam ir sīriešu draugi, atbilde skan: «Nē, nav visā Latvijā.»
Vīrietis, kā Sīrijā pierasts, lemj arī par sievu un bērniem, interviju sākotnēji atsaka. Žurnālisti viņos saredzot tikai varoņus, kuri iederas «pareizajā scenārijā», situācijā līdz galam neiedziļinoties. Likteņa biedri, kas aizbēguši uz Vāciju, WhatsApp grupā par viņiem smejoties.
«Žurnālā ieliksit bildi ar mūsu «sēni»?» neticīgi apjautājas Alvans. Parāda video, kur visas blokmājas virtuves sienas ir klātas melniem plankumiem. Pirms ģimenes ierašanās gan pašvaldības gādīgi piešķirtais dzīvoklis tika remontēts, bet pelējums spītīgi lien cauri. Alvans sienas vēl šovasar balsinājis saviem spēkiem, tomēr virtuves stūri atkal ir melni.
Pusaudze Šaima tikmēr raizējas, ka viņas skolasbiedri no žurnāla uzzinās par sadzīviskajām niansēm. Bēgļu ģimene ir ļoti tīrīga, arī sociālie darbinieki atzīmē, ka četru istabu dzīvoklis vienmēr bijis spodrs. Šaima mācās 9. klasē Jelgavas Amatu vidusskolā. To pašu mācību iestādi šopavasar pabeidza brālis Ali (17) un māsa Gaida. Puisis saņēma pavāra palīga, meitene — friziera asistentes diplomus. Ģimenes tēvs Sīrijā strādājis maiznīcā, bet trīs Turcijā pavadītajos gados — restorānā. Mamma līdz nonākšanai Latvijā rūpējās tikai par bērniem un saimniecību.
«Mēs pašiem gribēt jāiet uz Vāciju, bet mūs sūtīja uz Latviju. Mēs nebija uzzināt par Latviju, kas tā ir, kas būs,» latviešu valoda mazliet ķeras, bet Šaima runā braši. Tēvs Alvans, kurš katru dienu iet uz darbu Jelgavas uzņēmumā, var sazināties vienkāršā latviešu valodā, sieva Imana daudz ko saprot, bet klusē. Mūsu sarunā palīdz tulks.
Jelgavas pašvaldības dzīvoklis, Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) finansējums komunālo rēķinu apmaksai pirmajam gadam un palīdzība ģimenes galvam atrast darbu pilsētā stundas braucienā no Rīgas — šāds piedāvājums nobāzēties Arhenžani ģimenei šķitis pievilcīgs pēc četriem gadiem bēgļu gaitās Libānā, Turcijā un Grieķijā. SIF sekretāra direktore Aija Bauere atzīst: lai kādi bijuši valsts institūciju solījumi šai ģimenei bēgļu nometnē Grieķijā, komerciālajā dzīvokļu tirgū noīrēt mītni būtu bijis nereāli.
Izvēles iespējas vēl vairāk sašaurina apstāklis, ka īres dzīvoklī bēgļu ģimenei jābūt arī deklarētai, citādi Latvijā nav iespējams saņemt daudzus pakalpojumus. Komunikablajam Alvanam izveidojies labs kontakts ar SIF darbiniekiem, tiem bijis Arhenžani ģimenes žēl bēgļu gaitās iedragātās veselības dēļ. Bauere pati vairākkārt viesojusies pie viņiem, arī atvedusi kaķēnu.
Arhenžani ierašanās laikā sociālo mentoru pakalpojumus bēgļiem Muceniekos un pēc tam arī Jelgavā konkursa ceļā nodrošināja 2007. gadā dibinātā biedrība Patvērums Drošā māja. Tās pārstāve Sandra Zalcmane uzsver: jau bēgļu krīzes sākumā organizācija brīdinājusi funkcionārus par šo cilvēku kultūras īpatnībām. Liela daļa sieviešu, kam mājās ir mazi bērni, Sīrijā nav strādājušas algotu darbu. Lai lauztu tradīciju, paies laiks.
2017. gada 21. aprīlī pirmoreiz spēruši kāju uz Latvijas zemes, pēc trim mēnešiem Arhenžani bija ieguvuši tā dēvēto alternatīvo statusu. Kā nosaka likumi, tas piemērojams «personām, kurām savā valstī draud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās, dzīvības un veselības draudi vardarbības vai bruņotu konfliktu dēļ». Statuss paredzēja finansiālu pabalstu uz deviņiem mēnešiem un gadu ilgus mentora pakalpojumus.
«Līdz alternatīvā statusa iegūšanai katrs ģimenes loceklis saņēma 75 eiro mēnesī. Vajadzēja nopirkt pārtiku, apģērbu. Pēc statusa iegūšanas pabalsts visiem kopā bija 600 eiro,» stāsta vecāki. Uzturēdamies patvēruma meklētāju centrā Mucenieki, Alvans bija sācis darba meklējumus, nedēļas nogalēs gatavoja Austrumu saldumus kādā Rīgas kafejnīcā. Tomēr nopietnāka darba nebija un īstu ienākumu arī ne. Iegūstot alternatīvo statusu, ģimenei no patvēruma meklētāju centra jau 2017. gada vasarā būtu jādodas lielajā dzīvē. Mucenieku vadība, redzot situāciju, atļāva palikt vēl līdz septembrim.
«Tad viņiem sacīja, ka viņus pārvietos uz Jelgavu. Sieva un vīrs strādās, viss būs kārtībā. Bet vēl trīs mēnešus viņi Jelgavā dzīvoja bez darba. Vienu mēnesi bija intensīvais latviešu valodas kurss,» tulko Suleimans. «Dzīvoklis ir, bet darba nav, valodas nav. Arī mēbeļu nav.»
Karameļu darbnīcas vadītāja Ilze Priževoite vēlāk intervijā stāstīs, ka, pieverot acis uz vājo valsts valodas prasmi, pieņēmusi Alvanu darbā, kad to personīgi lūdzis Jelgavas mērs Andris Rāviņš, kurš tobrīd darbojās SIF padomē. Viņa pārraudzītajā pilsētā sīrietim ar pavāra prasmēm vieta uzreiz neatradās ieriekš neizsvērta aspekta dēļ: musulmanim aizliegta saskarsme ar mūsu ēdienkartē tik populāro cūkgaļu. Arī nodokļu atvieglojumi vai citas priekšrocības darba devējam nepienākas. Dot iespēju bēglim ir tikai uzņēmēja paša risks. Ilze ar šādiem cilvēkiem nekad nebija tikusies, sākumā gājis raibi. Tagad Alvanam izkārtota arī veselības apdrošināšanas polise, kas viņam kā diabēta slimniekam ir īpaši būtiska.
Zaudējums slimnīcā
Ierēdņu nospraustajām prioritātēm, kādus cilvēkus patvēruma meklētāju krīzē izvēlēties no bēgļu nometnēm, Arhenžani patiesībā atbilst tikai vienā punktā: ģimene ar bērniem. Pieaugušajiem nebija vismaz vienas ES valodas zināšanu, pat ne vidējās izglītības. Gan Alvans, gan Imana Sīrijā pabeiguši sešas klases, arī izglītības trūkums varētu traucēt operatīvi orientēties situācijā. Ilze Priževoite stāsta, ka interneta bankas maksājumus ģimenei joprojām palīdz veikt Karameļu darbnīcas grāmatvede.
Lai gan abi vecāki arī Muceniekos apmeklēja patvēruma meklētājiem piedāvātos latviešu valodas kursus, zināšanu līmenis nebija pietiekams, lai atrastu darbu profesijā un sāktu patstāvīgu dzīvi, atzīst Alvans. Vēl gadu pēc alternatīvā statusa iegūšanas, tātad līdz 2018. gada vasarai, ģimenei pienācās mentora pakalpojumi. Sākotnēji tos sniedza organizācija Drošā māja. «Mentors bija tikai deviņus mēnešus. Tik bieži neatbrauca uz Jelgavu, varbūt reizi mēnesī. Uzreiz nebija pieejams, kad zvanījām, tikai nākamajā dienā, varbūt nākamajā nedēļā,» brīžiem pārejot uz latviešu valodu, stāsta Alvans. Kā viņu sauca? «Daudz sauca. Viņi mainījās.»
Arī SIF finansējums dzīvokļa komunālo maksājumu segšanai ziemas aukstajos mēnešos nav izrādījies atbilstošs. Atklājās, ka centrālapkures radiatori nesilda. Pirms pašvaldība tos nebija nomainījusi, sīrieši neganti sala. Jelgavas pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Rita Stūrāne, kas arī bija apraudzīt jaunpienācējus, apgalvo, ka melnais pelējums virtuvē radies pārliekā mitruma dēļ. Sīriešu kuplajai ģimenei bieži bija jāgatavo ēst, taču viņi neesot spējuši vēdināt telpas aukstumā, kādu savā dzīvē nebija pieredzējuši. Lietojot sildītāju, elektrības rēķins vien sasniedza 120 eiro mēnesī, lai arī viņiem piemērotas atlaides kā aizsargātajiem lietotājiem. Ar tik lielām izmaksām neesot rēķinājies arī SIF. «Solīja, ka gadu maksās dzīvokļa īri un rēķinus. Pēc astoņiem mēnešiem mums teica, ka vairāk nevar maksāt, jo jau ir pārmaksāts limits. Ir paredzēta summa, un vairāk nav iespējams. Mēs jutāmies apkrāpti,» runā Alvans.
SIF pārstāve Aija Bauere apgalvo: viss noticis godīgi, iespējams, kaut kas atkal «pazudis tulkojumā». Pirmajos trīs mēnešos atbalsta griesti bijuši 380, nākamajos — 260, pēc tam — 130 eiro, rēķinoties, ka ģimene būs sākusi nostāties uz kājām. Kopumā 2018. gadā SIF atbalstījis Arhenžani ģimeni ar 2820 eiro. SIF atbalsts gan saņemts nevis no 2017. gada septembra, kad viņi ieradās Jelgavā, bet no 2018. gadā marta līdz decembrim. Dotāciju sākums tātad sakritis ar brīdi, kad gadu pēc ierašanās Latvijā un pusgadu pēc nogruntēšanās beidzās arī alternatīvā statusa saņēmējiem pieejamais pabalsts. Sešu cilvēku ģimenei būtu jāiztiek tikai ar tēva algu, kas fiziska darba veicējam mazā uzņēmumā ir aptuveni 600 eiro. Jelgavas sociālā dienesta vadītāja Stūrāne piezīmē: arī pašvaldība, lai nodrošinātu iztikas minimumu, radusi iespēju sīriešiem izmaksāt gan maznodrošināto, gan daudzbērnu ģimenes pabalstu.
Tomēr Alvans par grūtāko brīdi uzskata 2018. gada janvāri, kad Jelgavas slimnīcā uz ķirurga galda bija jāguļas Imanai. «Viņai jau Muceniekos sākās vēdersāpes. Mums sameklēja ārstu, tas teica, ka vajadzīga steidzama ginekoloģiskā operācija, tā maksās 700 eiro. Bet mums nebija naudas, bezmaksas operāciju vajadzēja gaidīt rindā. Operācija 10. janvārī notika Jelgavas slimnīcā, taču klāt nebija ne tulka, ne sociālā mentora. Tikai pēc mēneša, kad Imana aizgāja pie ģimenes ārsta, tas paskatījās izrakstā un teica, ka iekaisuma dēļ tomēr ir izņemtas abas olnīcas, nevis viena,» Alvina stāstīto atreferē tulks, kurš sakritības dēļ ir rezidentūras ārsts Stradiņa slimnīcā. «Ķirurgs bija nozīmējis pēcoperācijas antibiotikas, bet viņa nesaprata, ka tās vajadzēs nopirkt, arī sociālais mentors to nesaprata. Divus mēnešus pēc operācijas viņai bija jāatgriežas slimnīcā, jo bija sāpes vēderā, un atkal četras dienas vajadzēja palikt slimnīcā.» Vēdersāpes Imanu mokot vēl joprojām, pēcoperācijas hronisko iekaisumu nav izdevies līdz galam izārstēt.
«Es ļoti negribētu, ka jūs šo stāstu izmantotu. Mūsu mediķi šai sievietei izdarīja vislabāko,» oponē Patvēruma Drošā māja darbiniece Sandra Zalcmane. «Viņa pati aizbrauca no slimnīcas, nesagaidot izrakstu. Vīrs bija izsaucis taksi. Kāpēc? Ātri mājās gribējās. Kad atbrauca sociālā dienesta transports, ko bijām sarunājuši, viņa jau bija prom. Sociālais dienests izrakstu viņai aizveda nākamajā nedēļā. Nu, nav viņi dienesta vienīgie klienti!»
Sandra Zalcmane noliedz būtiskas kļūdas mentoru darbā. «Ģimenei ir bijuši tikai četri mentori, un es tiešām gribu noliekt galvu viņu priekšā. Šajā ģimenē ir arī bērniņi, daudz situāciju, kas jārisina. Viss — kopā ar tulku, nav tā, ka viens sociālais mentors tikai aizbrauc.»
«Profesionāla organizācija tā nedrīkst darīt: cilvēks pēc operācijas ir bez tulka, bez mentora. Sievai sāp, viņa vaid, austrumniekiem ir cits temperaments,» SIF pārstāve Bauere paliek pie sava situācijas redzējuma. SIF lauzis mentoru pakalpojumu līgumu ar Patvērumu Drošā māja gan nevis Jelgavas slimnīcas incidenta, bet arī citu pakalpojumu kvalitātes problēmu dēļ. «Šobrīd rit tiesvedība, rezultāts varētu būt oktobra beigās,» saka amatpersona.
Bauere ar Zalcmani pauž vienprātību divos aspektos. Ka mūsu valsts tik liela skaita bēgļu vienlaicīgai uzņemšanai nebija gatava, un arī ES Sociālā fonda finansēto mentoru pakalpojumu uzticēšana organizācijām konkursa veidā īsos laika periodos ir kļūda. «Muļķīgi uztaisīts — ik pa pusotram gadam jauns konkurss. Ierēdņu līmenī kāds bija iedomājies, ka tad varēšot [pakalpojumiem] piesaistīt vairāk cilvēkus. Tas pat ir iestrādāts MK noteikumos ,»
Mentoru pakalpojumu sniedzēji četru gadu laikā mainījušies trīs reizes. No 2016. gada aprīļa pakalpojumus sāka nodrošināt Latvijas Sarkanais Krusts, pēc tam no 2017. gada decembra līdz nākamā gada aprīlim — organizācija Patvērums Drošā māja. Tad pāris mēnešus pakalpojumus organizējis pats SIF, algojot speciālistus. Šobrīd mentoru darbu atkal pārzina Sarkanais Krusts, bet ir jau izsludināts jauns iepirkums. Tajā atkal var pretendēt arī Patvērums Drošā māja, kas šobrīd sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru administrē latviešu valodas mācības patvēruma meklētājiem, jo ir uzvarējusi citā, Kultūras ministrijas izsludinātā, konkursā.
Vai nebūtu loģiski, ka sociālo darbu vadītu Jelgavas speciālisti, kas taču vislabāk pazīst savu pašvaldību? «Ir tā,» piekrīt Bauere. «Ja mēs šo funkciju būtu atdevuši pašvaldībai, tas būtu vienkārši super. Kamēr visus bēgļus turam vienā nometnē Muceniekos, to var apkalpot organizācija. Bet, ja bēgļi izklīst pa pašvaldībām, tad taču tā katra ir saimniece savā teritorijā.»
Tikmēr Arhenžani ģimene par lielāko ieguvumu Latvijā uzskata Jelgavā saņemto bērnu izglītību. Viņu ambīcijas gan nesniedzas līdz universitātei. Ali nesen sācis strādā par pavāra palīgu Jelgavas restorānā, atvieglojot ģimenes budžetu.
Vecākā meita Gaida darbu nav sākusi. Viņai piedāvāja vietu frizētavā Rīgā, bet tēvs meitu vienu pašu uz lielpilsētu nelaida. Pēc Sīrijas standartiem, viņa ir precību gados, un Vācijā gaida līgavainis, tāds pats bēglis kā viņi. Jauniešus kopā savedusi puiša māsa, kas arī uzturējusies Muceniekos, bet tālāk devusies pie radiem Vācijā. «Apprecēties Gaida gribēja Latvijā, bet tas nav iespējams,» sūrojas Alvans. «Vīrs dabūja dokumentu no Vācijas, ka nav precējies, taču te pieprasīja tādu pašu dokumentu no Sīrijas. Bet Sīrija ir ciet!» Situāciju cenšoties risināt jurists.
Tomēr visas ģimenes pārcelšanās uz Vāciju netiekot apsvērta. Finansiāli tagad ir vieglāk, arī sieva Imana gadu strādā Jelgavas domē par apkopēju, saņem 350 eiro. «Varam mazliet uzelpot, mums abiem ir darbs, bērni iet skolā, dzīvoklī ir mēbeles,» atviegloti saka Alvans. Lai arī viņu ciemu vairs nebumbo, Sīrijā joprojām atgriešanās nav droša. Pēc pieciem Latvijā nodzīvotiem gadiem viņiem būs iespēja iegūt pastāvīgās uzturēšanās atļauju, un vēl pēc pieciem — kārtot pilsonības eksāmenu.
Kamēr Arhenžani ģimene vēl uzturējās patvēruma meklētāju centrā Mucenieki, ģimenes galva cepa austrumu saldumus baklavu vienā no Rīgas kafejnīcām.
Foto no personīgā arhīva
The post Pilotprojekts appeared first on IR.lv.