Deg par labāku nākotni
Labdarības veikalu tīklu Otrā elpa izveidotāja Elīna Žagare uzņēmuma vadības grožus šogad nodevusi jaunām īpašniecēm un pati atjauno vēsturisku namu Cēsīs
The post Deg par labāku nākotni appeared first on IR.lv.
Labdarības veikalu tīklu Otrā elpa izveidotāja Elīna Žagare uzņēmuma vadības grožus šogad nodevusi jaunām īpašniecēm un pati atjauno vēsturisku namu Cēsīs
Tā reizē bija un nebija pandēmija, kas populāro labdarības veikalu Otrā elpa izveidotājas Elīnas Žagares dzīvē ieviesa būtiskas pārmaiņas. Sarežģītais laiks kļuva par katalizatoru tīri privātām izmaiņām. Sen prātā cilātas un beidzot līdz galam novestas arī izmaiņas biznesā — Elīna Otrās elpas vadības grožus 2021. gada janvārī atdeva jauno īpašnieču Eleonoras Beržinskas un Daces Ekštetas rokās.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem Elīnas radītais sociālās uzņēmējdarbības projekts Latvijā kļuva plaši pazīstams ar citādu pieeju lietotajām mantām un ētiskam dzīvesveidam. Jaunā uzņēmēja sociālā biznesa nišā ienāca ar uzstādījumu: moderni, pievilcīgi veikaliņi, kur pārdošanai cilvēki var atnest pašiem vairs nevajadzīgās lietas, bet citi — tās nopirkt. Prāvu daļu preču Otrā elpa dāvināja dažādiem labdarības projektiem un sociālajām institūcijām — 12 gadu laikā vairāk nekā divi miljoni dažādu mantu nodotas apmēram 130 organizācijām.
Arī daļa peļņas aiziet labdarībai — 12 gados 151 tūkstotis eiro sociālo projektu realizēšanai simt dažādām organizācijām Latvijā. Pēdējos gados nozīmīgākie finansiālie ziedojumi aiziet Bērnu slimnīcas fondam un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas orgānu donoru programmas ārkārtas uzkrājumu veidošanai, kas palīdz bērniem, kuriem nepieciešama orgānu transplantācija ārpus Latvijas.
Veikaliņi ātri kļuva iecienīti jauniešu vidū. Tie «aplipa» ar dažādiem interesantiem pasākumiem, labdarības koncertiem, izsolēm un tamlīdzīgi.
No maza, Elīnas vienpersoniski kopā ar brīvprātīgajiem pārvaldīta projekta Otrā elpa šo gadu laikā kļuvusi par biznesu ar trīs pārdošanas vietām Rīgā un vienu Liepājā, kā arī vairākiem desmitiem darbinieku.
Taču šogad uzņēmēja nolēma mainīt dzīvi un karjeru, jo jutās izdegusi un gatava elpu ievilkt no jauna — citos pašas radītos projektos. Par tādu jau kļuvis Lāčplēša nams Cēsu vēsturiskajā centrā, kuru viņa pēc finansiāli veiksmīgiem Otrās elpas gadiem iegādājusies un atjauno. Nākotnes plāni top!
Vai pandēmija varētu kaut ko mainīt sabiedrības attieksmē pret sociālo uzņēmējdarbību?
Godīgi sakot, neesmu par to domājusi. Protams, bijušās un esošās krīzes ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē vienmēr veicina kaut kā jauna rašanos.
Otrā elpa radās 2008.—2009. gadā kā sociālais uzņēmums, vēl nemaz nezinot terminu «sociālā uzņēmējdarbība». Tajā laikā Latvijā radās visādas foršas lietas, bija kopienas sajūta, visi kaut ko darīja.
Arī šī krīze daudziem cilvēkiem noteikti liks kaut ko pārdomāt un darīt. Nezinu, vai tieši sociālās uzņēmējdarbības sfērā vai kādā citā, bet ļoti daudz varam likt zem uzstādījuma: kādā veidā mēs biznesā domājam ne tikai par finansiālu, bet arī sabiedrības ieguvumu.
Kāpēc cilvēkam, kurš ir spējīgs uzņēmējs, būtu vajadzīgs uzņēmējdarbības veids, kurš neienes lielu naudu?
Tas ir ļoti individuāli. Esmu par to domājusi, bet man bail aizrunāties filozofiskos jautājumos. Cik sevi atceros, man vienmēr bijusi vēlme būt dziļāk dažādos procesos. Jēgas meklējumi man sākās diezgan agri, jau pusaudžu gados. 24 gadu vecumā jau biju pastrādājusi lielos telekomunikāciju uzņēmumos par biroja un personāla vadītāju, strādāju pie sava profesionālā bakalaura uzņēmējdarbībā. Bet man bija skaidrs, ka nevaru griezt zobratiņus lielā sistēmā, kurā neredzu pievienoto vērtību.
Tad vienu gadu biju bezdarbniece, pabraukāju apkārt pa pasauli un Lielbritānijā uzlasīju Otrās elpas ideju. 2009. gada ekonomisko krīzi neizjutu. Tā bija mana personiskā lielā krīze, kad aizgāju no darba un sapratu, ka turpmāk gribu darīt kaut ko jēgpilnu.
Cilvēkiem bieži ir mērķis glābt pasauli. Es to tā neizjūtu, bet, ja atrodu kaut ko par labu esam, man šķiet, ka tas varētu noderēt arī kādam citam.
Kas, retrospektīvi skatoties, bija punkti, kas jums deva iespēju būt veiksmīgai sociālās uzņēmējdarbības nišā?
Man nāk prātā divas lietas. Jaunajiem biznesiem, kuri top ap 20—30 gadu vecumu, ir baigā enerģija, jaunības maksimālisms. Ja dedz par savu ideju, ir vienalga, cik daudz naudas saņemsi un vai vispār saņemsi. Arī man galvenā bija ideja, citi cilvēki pavilkās līdzi.
Kas bija grūtākais? Vai saskārāties ar kādām specifiskām problēmām, kas ir Latvijā, bet nav Lielbritānijā?
Latvijā joprojām ir vāja korporatīvā sociālā atbildība. Kaut kādā līmenī tā, protams, ir, bet uzņēmumi nav gatavi iesaistīties nevalstisko organizāciju jautājumos. Otrās elpas izrāviena punkts bija, kad Aleksis Karlsons un viņa krustmāte Ieva Laukers par simbolisku summu mums izīrēja telpas Berga Bazārā. Tad arī viss pārējais sakārtojās. Mēs līdz pagājušajam gadam vēl darbojāmies kā NVO, jo nebija sakārtots sociālā uzņēmuma likums. Lielbritānijā jau sen ir dažādi sociālo uzņēmumu veidi un paveidi. Tā kā Latvijā nebija, mums visu laiku nācās britu pieredzi interpretēt savā veidā.
Kas šobrīd no valsts puses būtu vajadzīgs, lai ir vairāk šādu iniciatīvu?
Tas ir sāpīgs jautājums. Otrā elpa joprojām nav ieguvusi sociālā uzņēmuma statusu. Mēs pat neesam pieteikušies. Otrās elpas gadījumā sociālā SIA bez sakabes ar NVO nevar normāli funkcionēt, jo nevar pieņemt mantiskus, finansiālus ziedojumus, tāpat arī tos ziedot. Turklāt mums gandrīz nav iepirkumu, līdz ar to maksājam milzīgu pievienotās vērtības nodokli, un mums nav veidu, kā to norakstīt.
Nevienu brīdi nav bijusi sajūta, ka valstī ir vienoti un saprotami atbalsta mehānismi. Tieši atbalsta, nevis kontrolējošie. Pateicoties ļoti spēcīgai grāmatvedei, mēs tā arī sākām — rakāmies, urbāmies un nesapratām, vai pareizi vai nepareizi darām. Te pietrūkst atbildīgās institūcijas, ar to nenodarbojas VID. Gājām ar savu jautājumu arī uz Finanšu ministriju, jo mums nebija klasisks biznesa gadījums.
Tomēr ar visām četrām esmu par sociālo uzņēmējdarbību un asociācijas darbu Latvijā, desmit gados ir sperti lieli soļi.
Man šķiet, komunikācija ar valsts institūcijām būtu diezgan vērtīga, lai jaunajiem uzņēmējiem nav tik daudz jāmokās ar birokrātiju. Birokrātija Latvijā ir vienkārši pārspīlēta — jo vairāk Otrā elpa auga, jo vairāk bija papīru.
Kā fokusējāt savas darbības lauku?
Man šķiet, ka tā ir mana īpatnība: ir lietas, ko zinu ļoti skaidri, bet neesmu uz tām ieciklējusies, varu brīvi plūst kaut kādos rāmjos. Veikala atklāšana bija ļoti brīvs un dabisks process ar ļoti mazu budžetu.
Kāds bija budžets?
2000 latu. Sākumā man nebija īsti skaidrs, kā darīt, bet zināju, ka vajag kases aparātu un tirdzniecības iekārtas. Rakstīju vēstules cilvēkiem, kas mūs varētu atbalstīt, un visu nepieciešamo meklēju Ss.lv. Esmu bijusi dažos šāda tipa veikalos Lielbritānijā, tāpēc man uzreiz bija skaidrs, ka labdarības veikaliem jābūt patīkamiem un moderniem, lai cilvēki pierod pie domas, ka iepirkties lietotu preču veikalos var ne tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, bet tas ir arī videi draudzīgi.
Tas jums arī izdevās. Latvijā tomēr lietotu preču veikaliem klāt ir zināma nomāktība, bet jūs likāt uz šo biznesa nišu paraudzīties citādi.
Otrās elpas unikalitāte bija tāda, ka ziņa par to aizgāja no mutes mutē. Mums nekad nav bijis mārketinga un mārketinga budžeta, iespringām vienīgi 10 gadu jubilejā, kad gribējām palielīties, cik daudz esam izdarījuši. Veikala atklāšanā mums bija pilna zāle, 70 cilvēku, kas atsaucās tikai preses relīzes dēļ, jo redzēja, ka tas ir kaut kas ļoti foršs un unikāls.
Vai jūs jau pašā sākumā sapratāt, kas jādara, lai nekļūtu par mazu un specifisku veikalu, kur dienā ienāk divi cilvēki?
Slikti varu dot padomus, jo ļoti daudz ko daru intuitīvi. Otrās elpas biznesa plāns balstījās uz iekšējām sajūtām un domājot par to, kas man un citiem cilvēkiem varētu patikt. Mums, piemēram, bija ļoti svarīgi komunicēt par katru finansiālo ziedojumu, to esam cītīgi visu laiku darījuši. Vēl jāpiebilst, ka mums izveidojās ļoti aktīva brīvprātīgo kustība, viss apauga ar foršu enerģiju.
Nesmejieties, bet kā mēs varētu klasiskiem uzņēmējiem paskaidrot to, kas ir Otrā elpa? Tas nav tikai humpalu veikaliņu tīkls, kas daudz ziedo.
Grūti definitīvi paskaidrot, atkal gribas tvert plašāk. Ja cilvēkam ir vēlme darīt kaut ko ne tikai sev, bet plašākai sabiedrībai, ir gandarījums par pievienoto vērtību. Latvijā pēdējos gados sāk attīstīties zaļā ekonomika, arī darbinieki var kļūt par uzņēmuma sastāvdaļu. Tā ir pāreja uz jaunu domāšanu un jaunu uzņēmuma vadības modeli. Ja es būtu turpinājusi vadīt un attīstīt Otro elpu, ietu šo ceļu — domāt par to, ka nevis dari viens un esi superboss, bet tev ir superkomanda, kur visi ir līdzvērtīgi un katrs rūpējas par savu uzņēmuma darbības aspektu.
Kā radās zaļās ekonomikas idejas?
Nezinu. Esmu šo jautājumu pačamdījusi dažos semināros. Vispār jau 80. un 90. gados Eiropas Padome bija teikusi, ka jāievieš sociālā ekonomika un ekonomikai jāpāriet uz citu darbības principu. Tāpat kā mūs tagad stimulē klimata pārmaiņas, tāpat tolaik Eiropā bija plāns pāriet uz jaunu uzņēmējdarbības izpratni. Latvijā tas nav tik aktīvi, jo mēs vēl neesam fāzē, kurā varētu domāt par tādām lietām kā dalīšanās.
Vai Latvijā tas būtu iespējams?
Es nezinu par lielu korporāciju uzņēmumiem. Tas noteikti būtu ļoti izaicinoši. Bet domāju, ka šī pieeja sākas ar superelastīgu pieeju darba videi: darbinieki strādā sev ērtā laikā un apstākļos. Vadītājiem jāsāk domāt par to, ka vide mainās, tāpēc soli pa solim mainās arī darbinieku tiesības un noteikumi. Uzņēmumiem ir jāmainās, un, ja tie nemainīsies, redzēsim, kas notiks.
Jaunāko paaudžu cilvēkus arvien grūtāk piespiest strādāt ar uzstādījumu: man lielā peļņa, bet tev — tava viduvējā alga.
Man visu laiku likās, ka sāku uzņēmumu tik jauna, bet, kad man nāk darbinieki, kuri dzimuši jaunajā tūkstošgadē, domāju — ārprāts, tie taču ir bērni! (Smejas.) Tā ir jaunā paaudze ar citu domāšanu, citām vērtībām un kritērijiem, kas biznesā jāņem vērā.
Vai jūs tagad veidotu uzņēmumu, kas pieder darbiniekiem?
Man nav īsti skaidrs, ko darīšu tālāk, bet jau pirms diviem gadiem zināju, ka kādā brīdī atdalīšos no Otrās elpas. Atdalīšanās notika šī gada janvārī. 2019.—2020. gadā izveidoju foršu komandu. Pati lēnām izdegu, jo biju pieradusi par visu atbildēt. Jau tad sapratu, ka mani interesētu atdot atbildību par uzņēmumu kādam citam.
Līdzatbildība bija atslēgas moments, ko manai un vecākām paaudzēm varbūt grūtāk pieņemt, bet jaunajai paaudzei — stipri vieglāk. Ja turpinātu attīstīt Otro elpu, veidotu stipru komandu, kas ir līdzatbildīga.
Pastāstiet par savu komandu!
Sākām divi cilvēki — es un mana kolēģe. Pirmos trīs gadus bija arī ļoti daudz brīvprātīgo. Otrās elpas pirmais darbinieks bija mana mamma, vēlāk pieņēmām darbā arī pirmos brīvprātīgos. 2020. gadā, pirms Covid-19 krīzes, mums jau bija 35—40 darbinieki. Uzņēmuma paplašināšanās prasa pārmaiņas. Kad bijām tāda saliedēta ģimene, neprasījās arī mainīt biznesa vadības modeli, bet, kad tev ir 40 darbinieku, jāsāk rakstīt instrukcijas, domāt par komunikāciju, atgriezenisko saiti, noteikumiem.
Minējāt izdegšanu. Vai laikus noķērāt brīdi, kad tā sākās?
Mana izdegšana lēnām sākās pēc pirmā bērniņa piedzimšanas. Maniem puišiem ir seši un trīsarpus gadi. Pēc pirmā bērna piedzimšanas atgriezos darbā jau pēc astoņiem mēnešiem. Pēc otrā bērna iestājās krīze, jo jutu, kā dzīvē mainās prioritātes, tomēr nevarēju aiziet no Otrās elpas, ko vienmēr uztvēru kā savu bērnu.
Tas ir lielais mīnuss, kad esi vadītājs, — tu nevari pilnīgi izslēgt darbu, aizejot atvaļinājumā. Vienmēr blakus ir sakāpinātā atbildības sajūta — ka bez tevis neviens nezinās, ko darīt. Tomēr ir jāpamana mirkļi, kuros jāuzticas darbiniekiem. Varbūt tieši tādā brīdī sāku domāt, ka vajadzīga komanda, kas pārņems manas funkcijas.
Taču tu nevari pieņemt pat trīs darbiniekus, ja neesi spējīgs viņus finansēt. Līdz ar to komandas veidošana bija viena gada process, kura gaitā pieņēmu darbā uzņēmuma vadītāju, kā arī tirdzniecības un personāla vadītāju. Tad domāju — ko es pati tagad darīšu? (Smejas.) Sanāca tā, ka tolaik savus pienākumus deleģēju trim cilvēkiem.
Par izdegšanu runājot — tā bija liela apātija bez motivācijas kaut ko darīt. Pēc atvaļinājuma es vairs nespēju pieslēgties darbam. Pēc tam arī ģimenē atgadījās traģisks notikums — nomira mans brālis. Sapratu, ka kaut kas jāmaina. Bija pagājuši 10—11 gadi kopš Otrās elpas izveidošanas, mans ceļš bija beidzies. Bija jādod iespēja turpināt citiem.
Vai varat pateikt, ko darīsit tālāk?
Ir viena lieta, kas šobrīd notur manu interesi. Mans nodibinājums Otrā elpa bija izveidojis SIA Fonds Otrā elpa, kas vadīja veikalus. Man Otrā elpa nekad nav piederējusi, esmu tās darbiniece, bet paturēju nodibinājumu. 2020. gada nogalē šis nodibinājums pārrakstīja uzņēmuma kapitāldaļas divām citām meitenēm, [kas tagad vada uzņēmumu].
2019. gadā investēju ļoti interesantā īpašumā Cēsu vecpilsētā, kur ir divas ēkas. Mums 2018. un 2019. gads finansiāli bija ļoti veiksmīgs. Tāpēc veicu ieguldījumu, lai varētu dot otro elpu kādai vecai mājai. Cēsīs to sauc par Lāčplēša māju, tur trīs gadus bija dzīvojis un rakstījis Andrejs Pumpurs. Mājai ir vēsture, un man patīk lietas ar vēsturi.
Ar to nodarbojos pēdējo gadu — rakstu projektus gan Cēsu pašvaldībai, gan VKKF. Restaurējam, kā varam.
Tas ir kaut kas ļoti taustāms, man patīk redzēt ēkas pārvērtības. Sākotnējā ideja bija rīkot pasākumus, izīrēt biroja telpas vai dzīvokļus, bet tad jau redzēs. Īpašums ir ļoti liels, tur vajag ļoti daudz naudas, kuras mums šobrīd vairs nav. Laiks rādīs, cik izdarīsim.
Man lēmumu pieņemšanā no biznesa viedokļa vienmēr bijis uzskats, ka nav pareizu vai nepareizu lēmumu. Ir labākie lēmumi atbilstošajā brīdī. Tie varbūt nav populārākie lēmumi, bet es pēc tam nekad neskatos atpakaļ, sakot — ai, vajadzēja darīt citādi!
Tā ir laba atziņa, jo latviešiem patīk bērt sev sāli uz galvas!
Protams, pieredze tevi veido, un no tās mācies jebkurā gadījumā, bet speciāli malt sevi nav vajadzīgs, jāskatās uz priekšu. Tāpēc arī Lāčplēša projektā pēc vislabākās sirdsapziņas daru to, ko varu izdarīt šobrīd. Pēc viena, diviem vai pieciem gadiem redzēsim, kā viss savienosies.
Vai tam, ka tieši šī gada janvārī nodevāt Otrās elpas grožus citām vadītājām, ir saistība ar pandēmiju? Pasaulē daudziem tā ir tāds kā dzenbudistisks klikšķis ar domu — es tagad dzīvošu citādi!
Saistība ir ļoti minimāla. Jau pirms pandēmijas biju pārvākusies strādāt attālinātā režīmā šeit, Dzērbenes pilī. Pandēmija vienkārši palīdzēja saprast, cik daudz norišu var organizēt attālināti. Pirms tam reizi nedēļā braucu uz Rīgu, bet izrādās, ka var arī nebraukt! Bieži vien tādas lietas nevar izdomāt, kamēr apstākļi nepiespiež.
Ko uzņēmējiem nozīmē pandēmijā būt mājās ar maziem bērniem?
Šajā ziņā noteikti esmu saudzēta, jo man nav neviena pirmklasnieka. Lai gan mans darba režīms krīzē bijis attālināts, Dzērbenes pilī man ir birojs, jo nevaru pastrādāt mājās. Ir piecu minūšu brauciens no mājām uz biroju. Šajā laikā varu noskaņoties, lai, aizbraucot uz biroju, visi neironi saslēdzas un pievēršos darbam.
Šis ir ļoti traks periods cilvēkiem, kuriem mājās ir jaunākā skolas vecuma bērni. Es viņus neapskaužu. Mēs ar bijušo vīru esam viens no tiem pāriem, kuri izšķīrās pandēmijas laikā. Viņš ir galdnieks un arī strādā diezgan brīvā režīmā, tāpēc varējām labi tikt galā ar mūsu bērniem. Turklāt dzīvojam laukos, tāpēc bērni var daudz laika pavadīt ārā.
Nākamajam gadam es jau noskaņojos morāli, bet domāju, ka šis gads būs gatavāks nekā pagājušais — gan skolotājiem, gan vecākiem, gan bērniem.
Vai pastāstīsit, kas tagad vada Otro elpu?
Ilgi nevarēju saprast, vai Otrā elpa jāpārdod, vai man par to kaut kas pienākas, jo tehniski jau esmu tikai realizētāja. Man likās, ka uzņēmums kādam jāatdod. Tā es taustījos un uzrunāju cilvēkus, jo man bija ļoti svarīgi, kādās rokās tas nonāk, bet nekas nesaklikšķēja.
Drīz sekoja nākamā fāze — man bija ļoti labi pircēji no Igaunijas. Mums pat ļoti neilgi pirms pandēmijas sākuma bija tikšanās, bet sapratu, ka neesmu gatava Otro elpu viņiem pārdot — tas bija igauņu labdarības veikals. Es biju gatava atdot un biju gatava pārdot, bet ne jau naudas dēļ. Tad dabiski salikās, ka jaunās tirdzniecības un personāla vadītājas ļoti veiksmīgi tika galā ar Otrās elpas vadību, sākoties Covid-19 krīzei, un man likās, ka Otrā elpa viņām varētu būt īstā lieta, ko pārņemt. Protams, vēl sliktākos apstākļos nekā tagad pārņemt uzņēmumu nav iespējams. Mēs par to ar viņām esam runājušas — ka sanāca tādas kā ugunskristības, bet līdz ar to viņām ir arī iespēja visu sākt no nulles.
Tagad viss atkal notiek?
No aprīļa veikali ir vaļā. Apstākļi ir bijuši sarežģīti. Birokrātisku apsvērumu dēļ viņas ilgi nedabūja valsts atbalstu uzņēmuma darbībai.
Ja iedomājamies Otrās elpas vēsturi grafika veidā, vai varat iezīmēt svarīgākos uzņēmuma attīstības posmus?
2009. gadā radās pirmais veikals, 2011. gadā otrais veikals Liepājā, bet 2013. gadā trešais.
Pirmos divus gadus bijām apsildījuši degunu, viss bija skaidrs, un gribējās kaut ko vēl. Tad man likās, ka būtu interesanti padarboties arī ārpus Rīgas. Kāpēc ne Liepājā? Protams, no biznesa viedokļa svarīgs bija Latvijas lielo pilsētu apsvērums un tas, kur es pati gribētu aizbraukt.
Trešais veikals izveidojās atkal Rīgā, Stabu ielā. Tie bija loģiski izaugsmes soļi, kad varējām kāpināt apgrozību. Pirmie 3—5 gadi bija savā ziņā visromantiskākie — kā pirmā iemīlēšanās, pirmie bērniņi. Tev ir daudz enerģijas, nav bail riskēt, nebaidies izskatīties muļķīgi. Man bija sajūta, ka varu spēlēties veikalos. Tā arī jutos. Pirmie gadi bija ar visādiem foršiem koncertiem, izsolēm, radošām darbnīcām bērniem un pieaugušajiem. Tad pēc trešā veikala atvēršanas un 5—6 darbības gadiem auga komanda. Sapratu, ka jākļūst nopietnākam, jo esi daudzbērnu ģimene. Nevar tā, kā pašiem iepatīkas, jārēķinās ar visu vajadzībām. To tiešām var salīdzināt ar ģimenes institūciju. Kad saproti, ka jāpabaro daudz vairāk mutu, ir arī jādomā, kā vairāk nopelnīt. Tāpēc par biznesu bija jāsāk domāt nopietnāk.
Ko nozīmē domāt par biznesu nopietnāk?
Pirmos gadus mēs strādājām diezgan lielā pašplūsmā, bez baigajām ambīcijām nopelnīt sev — galvenais bija samaksāt pārdevējiem. Vēlāk bija jāsāk plānot izmaksas padsmit darbinieku algām, telpām un citām lietām. Es gan esmu baigais Excel cilvēks un vienmēr visam sekoju līdzi. Man patīk gada un arī mēneša griezumā apskatīties, kā mums iet.
Ja gribi būt ilgtspējīgs, nevari paļauties uz gadījumu vai sezonalitāti, tev ir jāpelna. Sākām domāt par cenu politiku un piedāvājumu. Cēlām kvalitāti veikalos, līdz ar to arī cenas kļuva nedaudz lielākas. Protams, pateicoties milzīgajam ziedotāju pieplūdumam, mantu skaits katru gadu arvien auga un auga. Varējām izvēlēties arvien labāku preci. Veidojās iekšējie kvalitātes kritēriji.
Kā notiek labdarība?
Ziedojumu apjoms ir tik liels, ka mēs to visu nevaram pārdot. Veikalos paliek aptuveni 25—30% no visām ziedotajām mantām. Aptuveni 20% vai mazāk iet atkritumos, jo ir tādi cilvēki, kas paši nevar nederīgās mantas izmest, mēs uzņemamies šo lomu. Un aptuveni 50% ir brīvās lietas, ko ziedojam tālāk pansionātiem, patversmēm vai labdarības organizācijām, kas pašas piesakās. Mums katru otro dienu kaut kur brauc pilns busiņš mantu.
Mēs šķirojam atbilstoši vajadzībām. Ir organizācijas, kuras ņem tikai džinsa audumus vai tikai krekliņus pārstrādei. Citām der tikai trauki vai tikai apavi.
Bet tas jums pašiem jāsašķiro?
Jā, tas ir ļoti liels darba apjoms, kas mums neienes atalgojumu. Esam šķirotāji, kuri sadala pēc vajadzības to, ko cilvēki ziedo.
Vērtīgi dzīvotas dzīves sajūta, jo tiek palīdzēts tiem, kam grūtāk?
Es domāju, ka arī darbiniekiem ir svarīgi strādāt Otrajā elpā, nevis jebkurā citā tirdzniecības vietā.
Paraksturojiet interesantākās idejas, par kurām pati esat priecājusies!
Man liekas, ka forša ideja, ko pēc desmit gadu jubilejas pārtraucām darīt, jo sākām ziedot Bērnu slimnīcas fonda orgānu donoru programmai, bija ceturkšņa stipendijas. Cilvēki varēja izvēlēties, kuram projektam nauda tika ziedota. Šīm stipendijām reizi ceturksnī bija atvēlēti 3000 eiro, un cilvēki sūtīja pieteikumus, kurus izvēlējāmies atbilstoši saviem kritērijiem. Bijām kā finansējuma starpnieks starp pircējiem un organizācijām, cilvēkiem ļoti patika piedalīties, par ko es biju ļoti priecīga. Iespēja tikt pie naudiņas bija organizācijām no visiem Latvijas nostūriem un tādiem mērķiem, kuriem parasti nebija iespējams iegūt pašvaldības naudu.
Vai Otrajai elpai šobrīd vēl ir, kur attīstīties?
Es domāju, noteikti. Tagad jaunajām vadītājām ir ļoti atbildīgs un svarīgs brīdis. Attīstībai varētu palīdzēt sadarbības veidošana ar citām organizācijām. Sociālajos biznesos tas ir ļoti svarīgi. Varbūt es arī tikai tagad būtu tam nobriedusi, jo latviešiem raksturīga viensētnieka domāšana, ne draudzēšanās un tīklošanās.
Vai jūsu uzņēmums kādreiz jutis konkurenci ar lietotu apģērbu veikaliem?
Teorētiski viņi mums noteikti ir konkurenti. Man gan mazliet žēl skatīties uz to, cik Rīgas centrā daudz lietotu preču veikalu, kuru izveidi neapšaubāmi ir ietekmējusi ekonomiskā situācija valstī.
Protams, saimnieciskās darbības veidā mēs esam konkurenti, bet idejiski nesam ideju par to, ka pirkt lietotas preces ir videi draudzīgi un ilgtspējīgi. Klāt ir pievienotā vērtība — mēs samazinām atkritumus un rodam finansējumu.
Man liekas, jūsu iniciatīva biznesā ir viena no tām, kas mainījusi skatījumu uz tā sauktajām luksusa lietām. No resursu šķērdēšanas viedokļa tās mūsdienās liekas jau kā bezgaumība.
Man grūti teikt. Neesmu bijusi zīmolu burbulī, bet mēs tos mērķtiecīgi apguvām saistībā ar Otro elpu, kad, pateicoties ziedojumu kastēm Alfā un Molā, nāca zīmolu preces. Tad mēs šīs lietas pārdevām par atbilstošu cenu, kas dažreiz likās pilnīgi neadekvāta. Bet ir publika, kas to joprojām ciena un vērtē.
Pirms dažiem gadiem intervēju jauno mūziķi Tīnu Šipkēvicu, un viņa minēja, ka patīk humpalu veikaliņi. Tā ideja, ka sabiedrībā pazīstami cilvēki var pateikt, ka iepērkas «otro roku» veikaliņos, ir forša!
Tā ir jauno paaudžu atšķirīgā domāšana, tā nav padomju paaudze, kurai statusu nosaka rokassomiņa vai kurpes.
Kādu plānojat šo un nākamo gadu?
Pēc 12 gadu strādāšanas kopš aprīļa esmu bezdarbniece. Bet esmu vīlusies pabalstu sistēmā, ka tā normāli varēšu varbūt knapi četrus mēnešus par neko nedomāt. Kā ir, tā ir. Man vajag, lai pietiek bērniem un pašai.
Tuvāko gadu plāni ir iedzīvināt Lāčplēša māju Cēsīs. Rudenī mēs varētu būt saremontējuši pirmo stāvu un, visticamāk, pusi no tā platības aizņemšu es pati. Domāju, ka, dzīvojot uz vietas Cēsīs, radīsies tālākais plāns.
Šobrīd mācos pedagogu mācību programmā Apzinātības metodes un meditācija bērniem — pati praktizēju ar bērniem un pati mācos, droši vien man to vajag vairāk nekā viņiem. Tas ir treniņš un darbs ar sevi mūža garumā.
Mana tālākā interese varētu būt saistīta ar bērniem un izglītību. Savus bērnus vedīšu uz Cēsu Jauno skolu, jo zinu, ka tā ir cita izglītības pieeja, kas balstās radošumā un cilvēku pašapziņas veicināšanā. Nezinu, kur mans ceļš aizvedīs tālāk, bet man gribētos aicināt visus, kuriem ir iespējas un nauda, darīt kaut ko, kas ir saistīts ar izglītību, jo tieši mēs veidojam jauno paaudzi. Nevaram izmainīt savu paaudzi, bet varam jau šodien ielikt sēklas jaunai, kas tālāk radīs pārmaiņas un ilgtspēju.
Esmu arī daudz domājusi par atkritumu apsaimniekošanas un pārstrādes jautājumiem, bet to varam panākt tikai ar jauno paaudzi. Līdz ar to mani interesē izglītība un saviem bērniem jau bērnībā ielikt ētiskās dzīvošanas failu, jo vēlāk būs daudz grūtāk mainīt paradumus.
Man liekas, ka cilvēki bieži vien realizē savas bērnības traumas — nevērtīgumu un nepietiekamību — ačgārnos biznesa projektos, kas apliecina statusu un naudu. Ja radīsim bērniem veselīgu vidi, kas nemotivē sava statusa apliecināšanu ar naudu vai ārišķīgām vērtībām, sabiedrība veidosies veselīgāka.
Kas jūs varētu būt, ja nebūtu biznesā?
Tādā sapņošanas līmenī man jau no bērnības ļoti paticis rakstīt. Neesmu dzejniece vai rakstniece, bet brīvajā laikā šad un tad kaut ko pierakstu. Man ir sapnis, ka varētu vecumdienās sēdēt mājas tornītī un kaut ko rakstīt.
Tornītis jums Cēsīs ir, jāķeras klāt!
Jā. Man jau mamma teica — ja pati neuzrakstīšu grāmatu par savu dzīvi, tad viņa to izdarīs!
Otrās elpas finanšu rādītāji
2018. gadā
Apgrozījums visos četros veikalos: aptuveni 502 000 eiro
Peļņa pēc nodokļiem: 36 500 eiro
Finansiālie ziedojumi: 21 250 eiro
2019. gadā
Apgrozījums visos četros veikalos: aptuveni 666 000 eiro
Peļņa pēc nodokļiem: 50 000 eiro
Finansiālie ziedojumi: 18 000 eiro (no tiem 13 000 eiro Bērnu slimnīcas fondam)
CV Elīna Žagare
2001—2003 Latvijas Universitātē studējusi politoloģiju
2005—2007 Banku augstskolā studējusi uzņēmējdarbību, ieguvusi 1. līmeņa profesionālo augstāko izglītību
2007—2010 Banku augstskolā studējusi uzņēmējdarbības vadību, ieguvusi bakalaura grādu
1999 Ādažu Mobilo strēlnieku mācību centrā strādājusi par sekretāri un tulci
2002—2005 SIA Nordic Card (finanses) — klientu konsultante, biroja administratore
2006—2007 SIA IZZI (telekomunikācijas) — biroja vadītāja, personāla daļas vadītāja
2007—2008 Accenture Latvia (IT) — personāla atlases speciāliste
2008—2009 SIA Henkel Latvia — loģistikas speciāliste
2009—2020 Nodibinājums Ideju partneru fonds — valdes priekšsēdētāja
Kopš 2011. Nodibinājums Otrā elpa — dibinātāja, valdes priekšsēdētāja
2019—2020 SIA Fonds Otrā elpa — vadītāja, valdes priekšsēdētāja
The post Deg par labāku nākotni appeared first on IR.lv.