Vēstures straume aizvien plūst mūsu virzienā
Bijušais Zviedrijas premjerministrs Karls Bilts dalās savos iespaidos par Baltijas ceļu, Trampu, Brexit un Makronu
Būs grūti atrast kādu pasaules politiķi, kurš labāk pazīst un saprot Baltijas valstis un kurš cītīgāk mūs atbalstījis nekā bijušais Zviedrijas premjerministrs un ārlietu ministrs Karls Bilts. Tiesa, viņš jau piecus gadus vairs nav ministrs, tomēr, kā jebkurš no viņa 668 tūkstošiem tvitersekotāju zina, turpina apceļot pasauli kā dažādu starptautiski pazīstamu domnīcu padomju loceklis. Viņa roka ir uz Eiropas un pasaules politiskā pulsa.
Rīgā Bilts ieradās pagājušajā nedēļā, lai piedalītos konferencē par godu Baltijas ceļa trīsdesmitgadei. Tiekos ar viņu saulainā ceturtdienas rītā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Draugu istabā, kur Bilts ar interesi pēta suvenīrus — starpkaru gadu Dziesmusvētku plakātu un vecu Rīgas ielu karšu faksimilus.
Bilta interese par Baltijas valstīm radās jau pirms Baltijas ceļa — 1988. gadā kāds padomju vēstniecībā Stokholmā strādājošs igaunis negaidīti uzaicinājis viņu apmeklēt Tērbatu. Tobrīd tā vēl aizvien bija ārzemniekiem oficiāli «slēgta pilsēta». Vizītes laikā Biltu aizveda uz bibliotēku un prasīja, vai viņš vēlētos apskatīties specfondu — plašākai publikai nepieejamos krājumus. Protams! Bilts smejoties atceras, ka «ieraudzīju vienu no plašākajiem un pilnīgākajiem pretpadomju literatūras krājumiem, kādu savā mūžā esmu redzējis».
Pēc vizītes Bilts sācis aktīvi uzņemt kontaktus ar baltiešu trimdas organizācijām. Visvieglāk gājis ar igauņiem, kuriem bija vairāk nekā 20 000 cilvēku liela kopiena Zviedrijā. Arī latviešus varēja atrast, lai gan viņu bijis mazāk. Visgrūtāk bijis ar lietuviešiem. Tikai ar grūtībām izdevies uziet vienu «visai īpatnēju vīriņu» Gotlandē. Kā vēlāk izrādījies, no salas Baltijas jūras vidū šis kungs desmitiem gadu bija uzturējis slepenus radiokontaktus ar Lietuvu.
Bilts neatradās šeit Baltijas ceļa laikā, bet uzskata, ka tā lielo vēsturisko nozīmi tajā brīdī daudzi pat pilnībā nenovērtēja. Atsaukšanās uz 1939. gadā pastrādāto netaisnību piešķīra Baltijas valstīm pavisam citu statusu nekā padomju republikām, kuras pārtapa par valstīm tikai pēc PSRS sabrukuma 1991. gada decembrī.
Turklāt Baltijas ceļš bija katalizators, kas ierakstīja mūsu reģionu Rietumu lielvalstu dienaskārtībā. «Izņemot Dāniju un Zviedriju, pasaules uzmanība bija pievērsta citām vietām,» atceras Bilts. Saprotamu iemeslu dēļ pastiprināti tika sekots notikumiem Polijā un Austrumvācijā. Amerikas valdību šī pasaules daļa patiesībā maz interesēja, viņu galvenā rūpe bija par to, kas kontrolēs PSRS kodolarsenālu. «Baltijas ceļa spēcīgais vizuālais tēls bija ļoti svarīgs globālās uzmanības pievēršanai» Baltijas tautu prasībām. «Tā bija pirmā reize, kad tas notika.»
Savukārt Kremļa reakcija bija skarba — PSRS vadība dažas dienas pēc Baltijas ceļa nāca klajā ar paziņojumu, ka to inspirējuši «ekstrēmisti» un Baltijas tautu pastāvēšana varētu būt apdraudēta. «Man šķiet, ka viņi tam dziļi ticēja,» saka Bilts. Viņš kā toreizējās parlamentārās opozīcijas pārstāvis ticies ar Gorbačovu, kad padomju līderis apmeklēja Stokholmu, un sarunā apspriestas arī Baltijas valstis. «Viņš tiešām nesaprata, kas tur notiek,» atceras Bilts. «Viņš domāja, ka tas ir fašistu un sabiedrības mazākuma roku darbs.»
Šobrīd tā jau ir klišeja — pretstatīt mūsdienu pesimistisko, nomākto gaisotni ar 1989. gadu kā cerību un optimisma laiku. Kāpēc notikusi šī krasā izmaiņa?
«Vispirms ir jāatzīst —1989. gadā nebija pilnīgi pašsaprotami, ka viss beigsies labi,» atgādina Bilts. Tas varēja beigties citādi, taču pārmaiņu pretiniekiem tankus izsaukt nesanāca. «Turklāt rezultāts bija neticami veiksmīgs apmēram ceturtdaļgadsimta garumā. Mēs pārveidojām Eiropu un pasauli. Varbūt nav pilnīgi negaidīti, ka atkal iznirst citas vēstures šķautnes.» Piemēram, Polijā vienmēr spēcīgais nacionālkonservatīvais strāvojums, kas saistīts ar katoļu baznīcu un sīkzemniecību un kuru komunistiem nekad neizdevās salauzt, atkal liek sevi manīt. «Tomēr vēstures straume vēl aizvien plūst mūsu virzienā,» saka Bilts. «Paskaties uz demonstrācijām Maskavā un mītiņiem Honkongā!»
Mani interesē, kā Bilts — cilvēks ar augsta līmeņa kontaktiem visā pasaulē — vērtē šībrīža aktuālākās problēmas. Tādu sarunu dabiski sākt ar ASV prezidentu. Daži uzskata, ka, par spīti visiem Trampa tvītiem, faktiskais rezultāts nav tik slikts, kā bija gaidīts. «Dažās jomās ir bijis pat sliktāk,» atbild Bilts. «Citās ir bijis labāk. Viņš nav sācis nevienu karu. Tas ir labi. Tas gan ir diezgan zems standarts,» pasmaida bijušais diplomāts. Savukārt tirdzniecības politikā Tramps ir bijis pārgalvīgs un bezatbildīgs. Ja Trampu pārvēlēs un šī politika turpināsies vēl četrus gadus, «ietekme arī uz Eiropas tautsaimniecībām varētu būt ļoti slikta». Nākotnē eiropiešiem ir jābūt gataviem kļūt mazāk atkarīgiem no Amerikas, arī drošības politikā. Pat ja pēc 2020. gada Tramps vairs nebūs prezidents, «amerikāņi nākamajās desmitgadēs domās gandrīz tikai par atsvara radīšanu Ķīnai», tās augošajai ekonomiskai un militārajai varai. Jau ir notikusi psiholoģiskā uzmanības pārorientācija no Eiropas un Āziju, militārajā jomā arī sākusies resursu pārcelšana, un tā «neizbēgami turpināsies neatkarīgi no Trampa kunga». Eiropai vēl būs nepieciešama ASV kodolieroču aizsardzība, tomēr «mums būs jātiek galā ar daudz plašāku problēmu loku, nekā esam līdz šim spējuši».
Vai jaunais Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons tiešām iegrūdīs savu valsti bezvienošanās Brexit aizā? «Baidos, jā. Viņš domā, ka ES nobīsies pirmā, savukārt daži cilvēki ES domā, ka viņš nobīsies. Manuprāt, ne viens, ne otrs nepiekāpsies, un briti ar blīkšķi aizies. Tas būs ļoti slikti.» Ne tik daudz tiešo ekonomisko seku rezultātā, tās tiks dažu mēnešu laikā pārvarētas. «Vēl ilgi pēc tam attiecības būs ļoti indīgas, paies daudzi gadi, kamēr tās sakārtos. Tas nāks par sliktu abām pusēm.»
Krievijā atkal notiek protesti, taču pēdējās lielās demonstrācijas 2011. un 2012. gadā nekādas pārmaiņas nepanāca. Vai šoreiz būs citādi? «To rādīs laiks. Taču mani pārsteidz varas iestāžu bargā reakcija, jo prasības — reģistrēt opozīcijas kandidātus vietējās vēlēšanās — nav sevišķi bīstamas.» Viņam pazīstami cilvēki stāsta, ka noskaņojums Krievijas jaunajā paaudzē esot mainījies. Iespējams, ka režīma pārstāvji sāk just lielāku nervozitāti par nākotni. 2024. gads, kad plānotas nākamās prezidenta vēlēšanas, nav aiz kalniem. Nav skaidrs, vai notiks varas nodošana Putina «mantiniekam» un kas tas varētu būt, tāpēc nedrošība par rītdienu sāk ietekmēt rīcību.
Kā vērtē jauno Ukrainas prezidentu Zeļenski? «Esmu viņu divas reizes saticis, viņš ir simpātisks cilvēks ar pareizajiem instinktiem,» atbild Bilts. Pirmie soļi gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā esot pozitīvi, taču ir jautājumi par dažiem ar viņu saistītajiem cilvēkiem. «Un nav labi, ka viņam ir pēc būtības neierobežota vara. Mums ir jābūt tik atbalstošiem, cik tas ir iespējams, taču vienlaikus piesardzīgiem pret nākotnes riskiem.»
Bilts cerīgi vērtē jauno Eiropas Komisi-jas prezidenti fon der Leieni — «ar skaidru domāšanu un pareizajiem principiem» — un uzslavē arī Francijas prezidentu Makronu. «Iespaidīgi, ar kādu enerģiju viņš ķeras pie visiem ārpolitiskajiem jautājumiem. Viņš šobrīd ir Eiropas karoga nesējs pasaulē. Tas ir labi.»
Ēdienkarte
Pēc sarunas — konferences kafija
The post Vēstures straume aizvien plūst mūsu virzienā appeared first on IR.lv.