Malēnijas bānītis
Maršruts Gulbene—Alūksne: 33 km garš dzelzceļa posms, kurā bānītis, dūmu mutuļus pūzdams, ripo ar ātrumu 40 km stundā, piestāj 10 pieturās un savieno divu novadu centrus
Kad kājas gurušas no pārgājieniem un riteņbraucieniem, pienācis laiks izbaudīt piedzīvojumu pa Eiropas nozīmes muzejdzelzceļu maza izmēra vilcienā, kas no citiem sugas brāļiem atšķiras ar to, ka joprojām pārvadā pasažierus. Gulbenes—Alūksnes bānītis ir vienīgais Baltijas valstīs regulāri kursējošais šaursliežu vilciens. Ziema vai vasara, tā sastāvs dienā iespēj veikt divus reisus katrā virzienā. Lai gan braukšanas ātrums ir niecīgs, vietējie iedzīvotāji bānīti izmanto ikdienas gaitām, bet tūristi priecājas par apkārtnes dabu un veco staciju arhitektūru.
Biedē zirgus
Posms Gulbene—Alūksne ir saglabājies no 1903. gadā atklātās šaursliežu dzelzceļa līnijas Stukmaņi (Pļaviņas)—Valka. Izbūvētās trases kopgarums bija 210 kilometru jeb 199 verstis. Kad Gulbenei savu dūmu mutuli uzpūta pirmais pasažieru vilciens, ne visi par šo jauninājumu bija sajūsmā. Vecgulbenieši pukojās, ka tas braucot nost lopus un vilciena dūmi biedējot zirgus. Pie dzelzceļa ļaudis pierada pamazām — bānītis kļuva par nepieciešamu un iemīļotu transportlīdzekli. Vilcieni tolaik kustējās gausi — nepārsniedzot 15—20 km stundā.
1984. gadā bānīti atzina par vietējas nozīmes kultūras pieminekli. 1987. gadā pasažieru pārvadājumus «iepauzēja», bet, saņemot trīs jaunus Krievijā būvētus pasažieru vagonus, reisi tika atjaunoti.
Gulbenes—Alūksnes dzelzceļš pārvadāja vidēji 40—60 pasažieru dienā. Galvenā krava bija akmeņogles no Gulbenes pārkraušanas punkta PSRS armijas daļu vajadzībām. 90. gadu sākumā kravu pārvadājumus pa šo dzelzceļu pārtrauca. Par spīti faktam, ka līnijas ekspluatācija, pēc VAS Latvijas Dzelzceļš datiem, katru gadu sagādā uzņēmumam prāvus zaudējumus, bānītis ir braši izdzīvojis līdz mūsdienām.
Annenhofa, Marienburga
Bānīša ceļā ir sastopamas gan izteiksmīgas staciju ēkas, gan vairāki pieturas punkti. No vēsturiskā dzelzceļa aprīkojuma saglabājušies lokomotīvju uzpildes sūkņi Vecgulbenē un Papardē.
Vecgulbenes šaursliežu dzelzceļa stacija celta vienlaikus ar līnijas būvniecību. Ēka kā stacija izmantota līdz 30. gadu beigām, kad visus pasažierus sāka apkalpot jaunā Gulbenes platsliežu dzelzceļa stacija.
20. gadsimta sākumā Stāmerienē bija plānots izveidot mezgla staciju, pagarinot līdz šejienei līniju Abrene—Sita, tomēr tas netika īstenots. Pretī stacijas ēkai ir saglabājies kravas rampas uzbērums, ko mūsdienās izmanto kā estrādi.
Kalniena savulaik tika atklāta kā Kalnamuižas stacija. 2005. gadā šeit uzbūvēja otru sliežu ceļu, lai pretimbraucošie vilcieni varētu izmainīties.
Papardes stacija tika izveidota meža vešanas atzara vajadzībām un sākumā saukta par Annenhofu. Vēlāk tā pārdēvēta par Annasmuižu, tad par Annu. Tagadējais vārds stacijai dots Otrā pasaules kara laikā. Līdzās stacijai saglabājies ūdenstornis, kur atradās ar tvaiku darbināms sūknis tvaika lokomotīves ūdens krājumu papildināšanai.
Alūksnes stacija atklāta reizē ar dzelzceļa līnijas uzbūvēšanu un sākotnēji dēvēta par Marienburgu. Kara postījumu dēļ līdz mūsdienām saglabājusies tikai trešdaļa no sākotnējās stacijas ēkas.
Pēc Otrā pasaules kara ierīkoja Birzes pieturas punktu, bet 70.—80. gados tika izveidotas pieturvietas Pūriņi, Dunduri (atklāja pēc vietējā mežsarga un sēņotāju lūguma) un Vējiņi, uzstādot tajās nelielas uzgaidāmās nojumes pasažieriem.
Apsteidz tvaiku
Iecienītais tūrisma objekts piesaista interesi ne tikai kā senās dzelzceļa tehnikas liecība, bet arī kā atraktīvs transportlīdzeklis ceļojumam pa Malēniju. Kopš 1998. gada bānītis, ietverot sliežu ceļus, ritošo sastāvu, inženierbūves, aprīkojumu un dzelzceļa ēkas, atzīts par valsts nozīmes vēstures pieminekli, turklāt ir arī pilntiesīgs Eiropas Tūrisma un muzejdzelzceļu federācijas (FEDECRAIL) dalībnieks.
Ikdienā vietējo pasažieru un tūristu pārvadāšanai tas kursē ar senu dīzeļlokomotīvi priekšgalā, taču svētkos un īpašos gadījumos tiek iejūgta 1951. gadā Vācijā būvētā un 2014. gadā restaurētā tvaika vilces lokomotīve Gr-319 Ferdinands.
Reizi gadā velosacensībās Bānīša kauss — Apsteidz tvaiku! notiek cīkstēšanās — lokomotīve Ferdinands pret cilvēka kāju spēku. Riteņbraucēju uzdevums ir vienkāršs — nokļūt līdz Alūksnes stacijai pirmajiem, turklāt pa stipri garāku trasi nekā šaursliežu dzelzceļa līnija.
Vilciena apsaimniekotāji sadarbībā ar pašvaldībām un dzelzceļa entuziastiem rīko dažādus pasākumus, galvenais no tiem ir gadskārtējie Bānīša svētki septembrī. Šogad svētku dalībnieki aicināti piedalīties vēsturiskās fotogrāfijas Pirmā vilciena sagaidīšana Alūksnē rekonstrukcijā. Foto tiks uzņemts neilgi pirms vilciena ierašanās Alūksnē 7. septembrī plkst. 14.30. Rekonstrukcija piedāvās salīdzināt vilciena sagaidīšanas faktu, vietu un nianses Alūksnes stacijā šodien un pirms 118 gadiem.
Interesanti
Pēc Latvijas Dzelzceļnieku biedrības aplēsēm, 1940. gadā Latvijā bija vairāk nekā 1000 km šaursliežu dzelzceļu, kas veidoja aptuveni 1/3 daļu no visa mūsu valsts dzelzceļu tīkla.
Praktiska informācija
Nokļūšana turp: ar autobusu no Rīgas uz Gulbeni.
Nokļūšana atpakaļ: ar autobusu no Alūksnes uz Rīgu.
Līnijas garums: 33 km.
Brauciena ilgums: aptuveni pusotra stunda.
Kustības saraksts: Banitis.lv
Apskates vērti pieturpunkti: Vecgulbenes muiža, Stāmerienes pils vēstures taka un ezers, Sv. Ņevas Aleksandra pareizticīgo baznīca, Kalnamuižas pils un ezers, multimediālā ekspozīcija Alūksnes Bānīša stacija, dabas muzejs Vides labirints, Tempļa kalna skatu tornis.
Velomaršruts: 45—50 km gara trase, kas ved pa autoceļiem bānīša sliežu tuvumā (karte: Velorits.lv).
The post Malēnijas bānītis appeared first on IR.lv.