Sēlijas dzīsla: karā un mierā

Savdabīgs Pirmā pasaules kara infrastruktūras brīnums — bijušais lauku šaursliežu dzelzceļu mezgls 280 km kopgarumā, ko uzbūvēja triecientempā, lai apgādātu gar Daugavu izvietoto fronti un izvestu Latvijas bagātības

Parokoties vēstures apcirkņos, izrādās, ka Latvijā gandrīz 60 gadus ir pastāvējis kāds lauku dzelzceļa tīklojums ar rekordlielu kilometrāžu, vilcienu sastāvu un darbinieku skaitu. Šķetinot sēļu labi glabāto noslēpumu, atklājās, ka pati līnija vairs nav saglabājusies, toties ritošais sastāvs joprojām ir gan apskatāms, gan aptaustāms.

Latvijas lielāko 600 mm platuma sliežu dzelzceļu tīklu būvēja vācu armija un vietējie iedzīvotāji no 1915. līdz 1916. gadam. Šaursliežu lauku dzelzceļu mezgls savienoja lielākās Sēlijas pilsētas un vairākus ciemus: Neretu, Viesīti, Daudzevu, Jēkabpili, Aknīsti un citus. Maksimālais dzelzceļa kopgarums tā pastāvēšanas laikā bija 280 km.

Būvēja steigā

Viesītes saliekamā dzelzceļa rašanās saistās ar Pirmo pasaules karu. Plānu mezgla celšanai Jēkabpils apriņķī Krievijas valdība bija izstrādājusi jau 1913. gadā. Tas bija šaurākais iespējamais — vācu jeb L platuma — dzelzceļš. Runā, ka vācieši Viesītes dzelzceļu pielāgoja ērtākai Latvijas bagātību izvešanai (vispirms kara vajadzībām, munīcijas piegādei, vēlāk — lai uz Vāciju transportētu kokmateriālus).

Celtniecība esot notikusi lielā steigā. Vienas dienas laikā brigāde, kas sastāvēja no vietējiem iedzīvotājiem, karagūstekņiem un vācu karavīriem, varēja izbūvēt ap 10 km garu sliežu ceļu. Sliedes novietoja «pa taisno» uz grants un zemes autoceļiem bez speciāla uzbēruma pa vidu. Tās balstīja tikai koka (vēlāk — metāla) gulšņi. Tiltu vietā taisīja koka estakādes. Piecus metrus garos sliežu posmus, līkumus un lokomotīves izgatavoja Vācijā, kravas vagonus — Latvijā.

Transporta iespējas Sēlijā tobrīd nebija diez ko spožas — pēc kara izveidotā Latvijas dzelzceļa virsvalde pieņēma lēmumu Viesītes dzelzceļa mezglu saglabāt civilajām vajadzībām. Sākās infrastruktūras uzlabošana un papildināšana, tajā skaitā jaunu staciju būvniecība. 30. gados izveidoja sliežu tīklu ar šādiem ikdienas maršrutiem: Nereta—Viesīte—Jēkabpils, Aknīste—Viesīte un Viesīte—Daudzeva. Autobusu nebija, tāpēc ar bānīti saimnieciskās darīšanās vai ciemos pie radiem un draugiem brauca visi — veci un jauni, lieli un mazi.

Viesīte (kādreiz dēvēta par Āžiem, vēlāk par Eķengrāvi) bija lielākā lauku dzelzceļu stacija. Pateicoties dzelzceļam, nelielais ciems pārtapa par vienu no dižākajām Sēlijas pilsētām. Dienu un nakti Viesītes stacijā notika intensīva vilcienu kustība. Te tika ierīkotas 52 pārmiju pārvedas, uzcelti depo, stacijas ēka, bufete un citas būves, no kurām liela daļa ir saglabājušās līdz šai baltai dienai. Viesītei ir pat sava Dzelzceļnieku iela!

10 kilometri stundā

Dzelzceļu izmantoja gan vietējo iedzīvotāju, gan dažādu preču pārvadāšanai. Starp tām pirmo vietu ieņēma mežsaimniecības produkti, otro — cukurbietes. Tālāk sekoja labība, mājdzīvnieki, sviests. No Jēkabpils uz pagastiem veda celtniecības materiālus — kaļķi, ķieģeļus, cementu. Tāpat ieveda arī metālu, sāli, kūdras pakaišus un degvīnu.

Zināms, ka dzelzceļa mezglā darbojās 30 tvaika lokomotīves; ikdienā maršrutā devās 12 no tām. Pa šaursliežu dzelzceļa līnijām kursēja 67 otrās un trešās klases pasažieru vagoni, dienesta motordrezīnas un nelieli sniega tīrītāji. Bānītis, Viesītē uzņēmis gaitu (vienalga, uz kuru pusi) līdz nākamajai pieturai ātrāk par trim stundām nenonāca. Attālums no Viesītes uz Jēkabpili, arī Neretu un Daudzevu, bija apmēram vienāds — 28—30 km.

Pēc vietējo nostāstiem, pasažieru vagoni jeb vāģīši bijuši mazi, pelēki, nekrāsoti. Iekšpusē gar abām sienām atradās gari soli. Iekļūt vāģītī varēja, vispirms uzkāpjot uz gala platformas. Katrā vāģa galā bija durvis, blakus tām — čuguna krāsniņa, lai ziemā pasažieriem būtu silti. Dienai satumstot, konduktors ienesa sveci, ko nolika uz laktas. Viena vāģīša ietilpība bija septiņi cilvēki.

Iespaidīgs bija darbinieku skaits — ap 500 cilvēku, kas strādāja 75 ar dzelzceļu saistītās profesijās. Kvalificētus speciālistus (remontstrādniekus, virpotājus, atslēdzniekus, galdniekus) sagatavoja Viesītes arodskola, kas sāka darboties 1936. gadā. Daudzi skolas beidzēji vēlāk strādāja par mašīnistiem un mašīnistu palīgiem. Skolas darbnīcas īsā laikā guva pāri par trīs tūkstošiem latu peļņas. Darbnīcās gatavotie ražojumi bija pieprasīti plašā apkārtnē.

Tieši dzelzceļnieki ar savu pūtēju orķestri, volejbola un futbola komandu bija kultūras un sporta dzīves iniciatori Viesītē. Ziemā pie depo darbojās apgaismota slidotava. Katru gadu augustā tika rīkoti plaši dzelzceļnieku svētki ar dažādiem sporta pasākumiem un zaļumballi. Šī tradīcija ir dzīva arī mūsdienās. 

Iekāpt ministra vagonā

Kara lauku saliekamais dzelzceļš pastāvēja vēl ilgi miera laikos — līdz 1972. gadam, kad tas tika slēgts un nojaukts. Šobrīd no lielā dzelzceļa mezgla Viesītē ir palikušas dažas stacijas celtnes, vagonu depo ēka, neliels sliežu ceļu gabals, lokomotīvju remontdarbnīcu ēka, kā arī lokomotīve un pāris vagoni, kuri tagad veido muzeja Sēlija ekspozīciju.

Latvijas apceļotājiem iesaku uzkavēties Mazā Bānīša parkā, lai izpētītu šaursliežu tvaika lokomotīvi (tādas mūsu valsts teritorijā ir saglabājušās tikai sešas). Muzeja darbinieki stāsta, ka apzinātas arī dažas pasažieru vagonu atrašanās vietas, taču tie nu ir pārveidoti par dārza mājiņām, un cilvēki, kas tās izmanto, no savas mantas nevēlas šķirties.

Interesentiem atvērts 1916. gadā ražotais dienesta vagons, kurā var iekāpt un sajūtās aizceļot 100 gadus senā pagātnē. Braucēju ērtībām gar malām iekārtoti polsterēti dīvāniņi, ko atdala galdiņi, kuros savukārt iestrādāti pelnutrauki. Šādos vagonos reiz pārvietojās amatpersonas, to skaitā satiksmes ministrs.

Muzejā ir apskatāmas pasažieru biļetes, bānīša kustību grafiki, dzelzceļnieku forma, bijušo mašīnistu portreti. Fotogrāfijās redz arī dzelzceļa avārijas. Vizuālā nelaimes gadījumu fiksēšana tolaik bijusi obligāta, un, ja pie rokas nebija fotoaparāta, uz notikuma vietu mēdza doties arī mākslinieks, kas avāriju iemūžināja ar zīmuli uz papīra.

Lokomotīvju depo teritorijā atrodas dzelzceļnieku klubs, kravas noliktava, vagonu depo, eļļas un smērvielu pagrabiņš, pirts un citas ēkas. Depo ziedu laikos šeit bijusi arī dzelzceļnieku ambulance un lielais lokomotīvju apgriešanās loks. Ielas pretējā pusē darbojusies dzelzceļnieku bufete. Depo teritorija ir iekļauta valsts aizsardzībā — tas ir Latvijas mēroga industriālā mantojuma piemineklis, ko pazīst kā Viesītes šaursliežu dzelzceļa mezglu.

Interesanti

Elvīras Elksnes atmiņas par Viesītes bānīti pagājušā gadsimta 20. gados (Latvijas Dzelzceļnieks, 1992. gads). 

«Pa līdzenumu tāds vilciens gāja, samērā rāmi kratoties un ar mazajiem ritentiņiem sliežu salaidumos mīlīgi piesitot takti. Pret kalnu gan lokomotīve sāka lēni un smagi pūst, reizēm pat noelšoties, un pasažieriem šķita, ka sastāvs tā kā būtu izstiepies garāks. Tīri vai gribējās kāpt laukā un pastumt. Bet, kad nu lokomotīve tika kalnā augšā un sāka svērties uz leju, tad svilpe kā sivēns iekviecās un viss sastāvs klabēdams sagrūdās cieši kopā, un sākās jautra un ļodzīga ripošana no kalniņa lejiņā. Sēdētājiem bija ko turēties. Vienu otru reizi dažs labs atradās uz grīdas, vai arī pretimsēdētāji sabadījās ar pierēm, «sabučojās» ar deguniem. Jautri gāja.»

Praktiska informācija

Nokļūšana: ar autobusu no Rīgas uz Viesīti.

Izklaides iespējas: Mazā bānīša svētki un draugu kopas tikšanās, Dzelzceļnieku svētki un kinovakari, velosacensības Viesītes Mazbānīša kauss.

Muzeja adrese: Annas Brodeles iela 7, Viesīte.

Biļetes cena: pieaugušajiem 2 €; skolēniem, studentiem, pensionāriem 1 €.

Vēl Viesītē: šaursliežu dzelzceļa posms un bānīša ūdenspumpis, ekskursijas ar elektrovilcieniņu gida pavadībā, Mīlestības taka uz Mīlestības saliņu, vēsturiskais centrs ar vienu no senākajām aptiekām Latvijā, pilsētas vecākā ēka Āžu krogs.

Aktuālie pasākumi: Facebook.com/muzejsSelija, Muzejsselija.lv

The post Sēlijas dzīsla: karā un mierā appeared first on IR.lv.