Notvertais mirklis

Andras Manfeldes romāns Vilcēni — jaunās valsts pusaudžu balsis

Uz grāmatas vāka Andreja Granta fotogrāfija, kurā jauni puiši lec no tilta upē. Pazīstamais fotogrāfs bieži atsaucies uz «izšķirošā mirkļa» konceptu, un arī šajā attēlā mirklis ir pacietīgi sagaidīts — notverti lēcienā nospriegoti, jauni ķermeņi, puišu pārgalvība liek aizrauties elpai, saule, ūdenslāšu mirdzums visu dara pārlaicīgu. 

Andras Manfeldes romāns ir par jauniem cilvēkiem vidusskolas pēdējās klasēs, kuru pieaugšanas laiks sakrita ar pārmaiņu laiku valstī — 80. un 90. gadi. Intervijās rakstniece neslēpj, ka tā ir arī viņas jaunība, pat vēl vairāk — jauno darbu sasaista ar romānu, kas pašai atnesa atpazīstamību, Adata (2005).

Nē, Vilcēni nav par narkotikām, lai arī tajā ir 90. gadu sākumu raksturojoša epizode ar līmes ostīšanu. Arī dažiem no «vilcēniem» nav paveicies, jo vecāki dzer, turklāt tā, kā varēja tikai stagnējošās padomijas pēdējā desmitgadē, kad alkohola patērēšanai bija neierobežoti laika resursi un reizēm tā bija izeja no padomiskās dzīves kārtības. Apdraudētība, laikmeta grieži un nepieciešamība izlauzties — šīs sajūtas varētu būt kopīgas Adatā un Vilcēnos. 

Stāsts ir par jaunu cilvēku brālību — Andžejs, Zīmulis, Saņka, Ričards Sarkans, Būda Vilks. Viņus kopā satur dzīve Jūrmalā, pazīstamas vietas — Jomas iela, Dubultu pludmale. Viņi ir kaimiņi vai klasesbiedri, un katrā klasē vienmēr ir kāds, kas patīk meitenēm vai ģērbjas labāk par pārējiem. Ir sava puišu kopība, kas viens otru nenodos. Noteikti būs meitene, un šajā romānā meitenes ir gan puišu alku objekts, gan arī «vilcēnu» pasaulē ievijas stāsts no meitenes perspektīvas. Un visos laikos, zemēs un kompānijās būs arī līderis. Romānā tāds bandas vadonis ir Jāns Vilcēns. Vilcēns ir viņa uzvārds, bet arī puiša izskatā, izturēšanās veidā ir kaut kas no vesterniem, no stāstiem par dabas bērniem indiāņiem, kaut kas no Marlona Brando, Breda Pita un Ivara Kalniņa. Jauns vīrietis, kas uzticas saviem instinktiem, nepadodas problēmām, kurās maldās viņa laikabiedri, vienlaikus nesot neiederīgā nastu. Vilcēna tēls ir magnēts, kas nosaka lasītāja intereses kompasa adatiņas kursu. 

Sarežģītākais romānā ir jautājums par laiku. Kad īsti norisinās stāsts? Prologā rakstniece pārstāsta Stefana Vulfa romāna Laika pavēlnieks sižetu, kur pēc kosmosa kuģa avārijas puisēns nonāk uz svešas planētas. Viņam ir raidītājs, un viņš sazinās ar vecu astronautu. Abi sarunājas, dzied dziesmiņas, puisis saņem padomus dzīvei, un tikai beigās izrādās, ka mazais zēns ir veicis ceļojumu laikā un vecais, viedais ir viņš pats. 

Arī Vilcēnos stāsts vēstīts no dzīvi pazinuša cilvēka skatpunkta, tāda, kurš jauno rīcības spontanitāti spēj ieraudzīt plašākā kontekstā. Un šādu balsi pirmajā personā, kur sadzīviskas ikdienas pārstāstījums balansē uz robežas ar dzeju vai varoņteiksmu, mēs pazīstam jau no Liepājas Karostas vēsturei veltītā Manfeldes romāna Virsnieku sievas (sērija Mēs. Latvija, XX gadsimts). Tur šāds stāstījuma veids šķita pieņemamāks, vēstītāja taču bija Karostā mūžu nodzīvojusi sieviete. Jaunajā romānā puišu leksika mijas ar atsaucēm uz Bībeles tekstiem, dzeju un literatūru, ko lasa nobriedušā vecumā, un tas reizēm ir mulsinoši. Rakstniece šos lēcienus laikā noved līdz koncepcijai, Vilcēnu teksts iedalīts daļās, un katru no tām noslēdz nodaļa no paralēli risināta stāsta, ko no pārējā teksta atšķir arī cita burtu krāsa. Paralēlā stāsta sižets nav izsekojams, bet tajā vēstīts par ūdeņiem, kas ir mūžīgi, sievietes un vīrieša mīlestību, kas nekad nebeidzas, un cilvēciskajām kļūdām, kas ieauž laika audeklā. Rakstnieces vēstījuma stils abos romānos ir gan to lielākais ieguvums, gan trūkums: uzmanība brīžiem pazaudējas šajā valodas uzbūvētajā pasaulē, kurā man kā lasītājai nav iespējas līdzdarboties. 

Tomēr Manfeldes uzrakstītie tēli ir satriecoši precīzi. Arī es esmu piederīga šai paaudzei — vidusskolā manā klasē mācījās meitene, kas guva sekmes mākslas vingrošanā un jaunās tirgus ekonomikas apstākļos vēl skolas laikā sāka strādāt bārā par varietē dejotāju. Vai viņai, līdzīgi kā romāna varonei, nācās sastapties ar reketu, pēkšņi pie naudas tikušo pūšļu bezkaunību? Nekad nesadūšošos to pajautāt, bet, lūk, Manfeldes romānā stāsts ir piefiksēts. Tāpat kā Dievu atklājušās postpadomju sabiedrības galējības — tāds ir stāsts par puisēnu, kurš metās zem mašīnas, lai ātrāk nokļūtu pie Radītāja. 

Romānam ir epigrāfs, autores latviskota krievu šūpuļdziesma par pelēko vilciņu, kas atskries no meža un iekodīs gultiņas malā gulošajam. Arī latviešu folklorā pierakstītas šūpuļdziesmas ar nežēlīgiem sižetiem, un tas ir mulsinoši — kāpēc bērnu baidīt? Taču varbūt šīs dziesmas mudina bērnam stāstīt par mītisko pasauli, kurā ik pa laikam vilks nokož kazu, Pērkons izšķir Sauli un Mēnesi, vienlaikus stāstot par mūžīgo atjaunotni? Līdzīgi kā fotogrāfs izrauj cilvēka pieredzes mirkli no laika plūduma, piešķirot tam pārlaicību, arī Andra Manfelde savā valodā iedziedājusi manas paaudzes cilvēcisko kļūdu un uzdrošināšanās stāstu lielajā Laika grāmatā.

Andra Manfelde. Vilcēni. Romāns. Izdevniecība Dienas Grāmata. Apgāda cena 8 €.

The post Notvertais mirklis appeared first on IR.lv.