«Es tev atņemšu dārgāko»

Lai atriebtos sievai par uzdrīkstēšanos aiziet no vardarbīgas laulības, vīrs viņu sodīja vissāpīgākajā veidā — nožņaudza abu meitu un pakārās pats. Mazpilsētā apkārtējie par vardarbību zināja vai nojauta, taču klusēja, jo vainīgais ir «cienījams cilvēks»

Torīt Anna pamodās agri. Pirms divām dienām nosvinējusi savu 22. dzimšanas dienu, jaunā sieviete 3. aprīli darbā bija paņēmusi brīvu, lai apciemotu tēvu Latgalē. Brokastīs notiesājuši Kāruma sieriņu, Anna ar vīru Renāru apsprieda nedēļas nogales plānus, un tad viņš vēl nedaudz miegaino Annu aizveda uz staciju. Daugavpilī viņu sagaidīs tētis, un abi dosies uz dzimto Krāslavu. Pēc darba atbrauks Renārs, abi apciemos viņa vecākus, satiks draugus un svētdienas vakarā atgriezīsies Rīgā.

Nākamreiz vīrs Annu ieraudzīja jau mirušu — nožņaugtu un atstātu dīvāna kastē. Pēc meitas slepkavības tēvs bija aizdedzinājis māju un pats pakāries.

Šis ir stāsts par apkārtējo vienaldzību. Krāslavā klīda baumas par mājā notiekošo, taču neviens neiejaucās svešas ģimenes lietā. Turklāt ģimene bija labi zināma, vīrs uzņēmējs ar labu reputāciju vietējā sabiedrībā. Atbildīgie dienesti neredzēja iemeslu painteresēties, vai runām ir pamats, un pārbaudīt, vai necieš ģimenes nepilngadīgais bērns. Arī sieva pie vietējiem dienestiem palīdzību nemeklēja, jo baidījās, ka informācija nonāks pie vīra.

Pāris dienas pēc notikušā vīra radi nodeva atraitnei adresētu atvadu vēstuli. Tajā vīrs bija solījis: «Šis pavasaris tevi vajās visu atlikušo mūžu.»

Savaldzināšana

Jeļenu satiekam divus mēnešus vēlāk, jūnijā. Viņa pagalmā slauka mājas ugunsgrēkā plīsušos logu stiklus. Daļu mājas izdevās izglābt. Vissmagāk izdegusi garāža, kur stāvēja Jeļenas auto un jaunākā bērna mantas. Otrs īpašums, kur atrada abus līķus, palika neskarts.

Nogurusī, bet laipnā sieviete sarunai piekrīt uzreiz. Jūtams, ka viņa vēlas izrunāt gan notikušo, gan kopdzīvi ar varmāku. Par meitas Annas nožņaugšanu policija ir sākusi kriminālprocesu.

Jeļena satika Borisu dzimtajā Baltkrievijā, kad viņai bija 15 gadi. Kādu dienu viņa auto piestāja, lai pavaicātu ceļu, un tā abi iepazinās. Viņš — veiksmīgs uzņēmējs, kurš darba darīšanās bieži brauca uz Baltkrieviju. Viņa — jauna meitene, kuru apbūra trīsdesmitgadnieka Borisa galantā uzvedība. Izveicīgs runātājs, labs dejotājs un jebkura pasākuma dvēsele. «Man ļoti patika viņā klausīties. Varēju klausīties stundām,» atminas Jeļena. Pēc piecu gadu draudzības Jeļena laida pasaulē abu meitu Annu. Kad viņai palika divi gadi, Boriss pierunāja Jeļenu pārcelties uz Krāslavu.

Ap šo laiku atklājās, ka Borisam Latvijā ir cita ģimene — sieva un divi bērni. Visus šos gadus viņš nebija par to ieminējies un nu zvērēja, ka šīm attiecībām pielikts punkts. Jeļena kamolu norija. 2002. gadā abi apprecējās, nedaudz vēlāk pieteicās otrs bērns.

Kopdzīvē atklājās Borisa otrā daba, kas Jeļenai bija jaunums. Ātra aizkaitināmība, pēkšņas garastāvokļa maiņas, pacelta balss. Arī biedējoši, sadistiski joki. «Kā tev liekas, ja ar lāpstu pa galvu iesitīšu, tev sāpēs?» «Ja tev ar nazi pārgriezīšu vēderu, daudz iekšu izkritīs?» Kad Jeļena iebilda, Boriss tikai atteica: «Ko tu, muļķīte, apvainojies, es taču tikai pajokoju.»

Borisu varēja aizkaitināt jebkas. Tāpēc Jeļena centās dzīvot pilnīgā paklausībā, bija gādīga sieva. Taču ar to nepietika. Borisam labpatika Jeļenas trūkumus uzskaitīt kladītēs, kurās viņš aprakstīja, cik viņam slikta sieva, cik nepateicīgi bērni, bet pats — nenovērtēts un nemīlēts. 

Lūzums esot bijusi šā gada sākumā nosvinētā 60. jubileja. «Tu esi lieks šai pasaulē. Man jau 60 gadi. Vecums, pēc kura reti kam esi vajadzīgs,» Jeļena mums lasa ierakstu kādā no Borisa burtnīcām. Pirms jubilejas vīrs veicis kosmētisko operāciju. Nopircis skriešanas celiņu un katru dienu uz tā trenējies.

Pirmais signāls

Krīžu un konsultāciju centra Skalbe vadītāja un psiholoģe Zane Avotiņa stāsta, ka viens no vardarbības skaidrojumiem ir vēlme kontrolēt — pazemojot un iebiedējot. «Savas pozīcijas pārākums. Šajā gadījumā vardarbības veicējs bieži sabiedrībā atstāj priekšzīmīgu tēlu kā gādīgs un mīlošs ģimenes cilvēks, taču, paliekot ar upuri divatā, var īstenot ļoti nežēlīgu un postošu uzvedību,» raksturo Avotiņa.

Tāds ir arī stāsts par Jeļenu un Borisu.

Vīrietis Krāslavā bija sabiedrībā cienīts cilvēks. Vadīja vairākus uzņēmumus, par kuru izaugsmi rakstīja vietējie mediji.

Pieradis darbā visu uzraudzīt un kontrolēt, tāpat viņš izturējās arī mājās. Piemēram, ejot uz veikalu, bērniem bija rūpīgi jāatskaitās, kam iztērēta nauda, jāiedod čeks un atlikums. «Ja bija nesakritība, vajadzēja skaidroties,» Annas bērnības epizodi atstāsta viņas vīrs Renārs. Pret bērniem Boriss roku nepacēla, taču kliedza.

Darbiniece, kura Borisa uzņēmumā nostrādāja deviņus gadus, taču nevēlas atklāt savu vārdu, stāsta, ka labi pazinusi «priekšnieka tirāna būtību, jo pašai mājās arī ar tādu jāsadzīvo». «Kad darbā uzvedās mierīgi, mājās bija šausmas. Kad darbā trakoja, mājās bija miers,» atstāsta darbiniece. Savukārt cits darbinieks, kurš Borisu satika vēl viņa nāves dienā, bijušo priekšnieku raksturo: «Neprognozējams. Bija dienas, kad bija mierīgs. Bija dienas, kad ne.»

Pirmā piekaušana

Pirmo reizi sievai Boriss iesita pirms četriem gadiem, neilgi pēc Annas kāzām. Kad meita posās uz Rīgu studēt medicīnu, tēvs neļāva dzīvot kopā ar ilggadējo draugu Renāru. Tāpēc abi tajā pašā vasarā apprecējās. Lai gan Boriss precībām piekritis, Renārs pret sevi izjutis Annas tēva nepatiku: «It kā es viņam būtu atņēmis mantu, ko vairs nevar kontrolēt.»

Pēc kāzām Boriss ar Jeļenu aizbraukuši uz Baltkrieviju pie ģimenes draugiem, ko pazīst jau 20 gadus un regulāri apciemo. Sieva, satiekot draugu, ar viņu apskāvusies. Tas Borisu pēkšņi sadusmojis. Vajadzējis tūlīt braukt prom. Atceļā dusmu lēkmē grūdis Jeļenu ārā no braucošas mašīnas, rāvis nost auto sakarinātās sievas dāvātās sirsniņas. «Bija bail,» atzīstas Jeļena. Aizmugurējā sēdeklī bija jaunākais bērns. Izārdījies, Boriss piestājis, iegājis veikalā un turpinājis ceļu, it kā nekas nebūtu bijis.

Līdz nākamajai reizei.

Visbiežāk Boriss Jeļenu apvainoja neuzticībā. Gadiem ejot, iedomātā krāpšana viņa prātā ieguva arvien reālākas aprises.

2019. gada janvārī Boriss devās uz sanatoriju Baltkrievijā. Pirms aizbraukšanas Jeļenai iedeva vēstuli, kurā aprakstīja viņu laulības trūkumus un atzinās, ka pats sievu krāpis.

Pēc atgriešanās viņš bija apņēmies izvilināt līdzīgu atzīšanos no Jeļenas. 31. janvārī, būdams iereibis, Boriss pēkšņi sāka Jeļenu sist. Kā Jeļena rakstīja pieteikumā tiesai, vīrs tonakt «sita ar dūrēm un kājām pa galvu, vēderu, seju, muguru, kājām un spļāva sejā, draudēja ar nazi, bija arī seksuāli vardarbīgs».

Boriss nosēdināja Jeļenu dīvānā, pats apsēdās pretī un sāka no vienas rokas otrā mētāt nazi. Cieši skatīdamies acīs, prasīja atzīšanos. Katru reizi, kad nazi pārmeta kreisajā rokā, ar labo sievai iesita. Jeļenai šī aina atgādināja raidījumus par cietumnieku savstarpējo izrēķināšanos, ko vīram patika skatīties. «Sapratu, ka viņš mani nogalinās, ja negūs apstiprinājumu savām aizdomām,» stāsta Jeļena. Tāpēc viņa sameloja un atzinās krāpšanā. Tas Borisu nomierinājis, viņš sišanu pārtrauca. Taču pazemojumi turpinājās — sievu pie rokas piesēja ar siksnu, ar nazi sagrieza viņas drēbes un izmētāja mantas, liekot viņai nekārtību savākt.

Kad Boriss tonakt beidzot devās pie miera, meita Anna safotografēja piekauto māti un aizveda uz slimnīcu. Krāslavas slimnīcas izraksts liecina, ka sieviete slimnīcā iestājās 1. februārī plkst. 2.15, viņai fiksēti sasitumi un zilumi.

Pirmais kriminālprocess

Nākamajā dienā Jeļena devās uz Valsts policijas iecirkni Krāslavā, lūdzot ierosināt kriminālprocesu pret Borisu. Atteikumā lasāms, ka vīra nodarītais «pieskaitāms maznozīmīgiem miesas bojājumiem», par kuriem paredzēta nevis kriminālatbildība, bet administratīvā atbildība.

Boriss sievai vēlāk lielījās, ka pazīstot Daugavpils tiesu medicīnas ekspertu. Aizbraucis, uzlicis galdā pudeli un panācis, ka miesas bojājumi atzīti par maznozīmīgiem. Sazvanīts, minētais eksperts to noliedz: «Tie ir panti. Es taču neesmu gatavs riskēt ar darbu kaut kā tāda dēļ.» Pazīšanos gan atzīst. Abi esot no Krāslavas, zinot viens otru, taču personīgu darīšanu nav bijis: «Šņabi kopā neesam dzēruši.»

5. februārī tiesa atbalstīja Jeļenas pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas Borisam aizliedza sievai tuvoties.

Uzreiz pēc uzbrukuma Jeļena kopā ar jaunāko bērnu aizbēga uz Rīgu. Deklarējās meitas dzīvoklī, vērsās pēc palīdzības Rī-gas sociālajā dienestā un bāriņtiesā. Aiz-liegumu tuvoties Boriss pārkāpa, par ko policija ierosināja vēl vienu kriminālprocesu, ko vēlāk izbeidza. Krāslavas rajona prokuratūras 2019. gada 27. februāra lēmumā teikts, ka, balstoties uz «noziedzīgā nodarījuma raksturu, personas raksturojošos datus un citus lietas apstākļus, ir iegūta pārliecība, ka apsūdzētais turpmāk neizdarīs noziedzīgus nodarījumus».

Vīrietim noteica četru mēnešu pārbaudes laiku. Pēc trīspadsmit mēnešiem viņš nogalināja savu meitu.

Pirmā piedošana

No varmācīgā vīra aizbēgušajai Jeļenai izdevās slēpties un izvairīties nedaudz ilgāk par mēnesi. «Dubļos krita ceļos, solīja laboties,» atstāsta Jeļena. Viņa piekrita dot iespēju. Pērn 12. martā Boriss parakstīja «Manas garantijas saistības Jeļenai». Tas ir solījums sievai bez juridiska spēka. Tajā viņš raksta: «Lai saglabātu laulību un ģimeni, apņemos pret Jeļenu turpmākās kopdzīves laikā nepiemērot fizisku, seksuālu, psiholoģisku vai ekonomisku vardarbību.» Ja viņš to pārkāpšot, Jeļenai būšot tiesības prasīt laulības šķiršanu, un viņš neiebildīšot.

22. martā tiesa apmierināja sievietes pieteikumu, ka viņai vairs nav nepieciešama pagaidu aizsardzība. Jūnijā abi noslēdza izlīgumu, kas nozīmēja arī kriminālprocesa izbeigšanu. 

Policija apgalvo, ka izdarīja visu, kas bija tās spēkos. «Izmeklētāji sievai skaidroja, ka cilvēki nemainās. Ja ir varmāka, būs arī varmāka pēc pusgada,» apgalvo Krāslavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieka p. i. Artūrs Plinta. Jeļena atbildējusi, ka viņiem tagad laba dzīve.

Atsākot kopdzīvi, abi devās garās pastaigās gar Daugavu, gāja sēņot, pat aizbrauca ceļojumā uz Palangu. «Baidījos noskaust, bet jutos laimīga,» labās dienas raksturo Jeļena.

Taču tas neturpinājās ilgi. 2019. gada novembrī, braucot no Rīgas uz Krāslavu, Boriss atkal sāka sievu tincināt par neuzticību. Kā rakstīts 2020. gada 26. marta pieteikumā tiesai, Boriss draudēja ietriekt mašīnu kokā un nogalināt abus. Apstādināja auto un sāka sievu žņaugt ar pašas šalli. Tikai nākamajā dienā, kad vīrs aizbrauca komandējumā, Jeļena aizgāja pie ģimenes ārsta. Tas konstatēja zilumus un miesas bojājumus sprandas rajonā, rekomendēja vērsties policijā.

Jeļena īsti nespēj izskaidrot, kāpēc to nedarīja. Viņai bijis bail. 

Bēgšana

Arī šogad Boriss posās uz to pašu sanatoriju Baltkrievijā. Kā pats teicis, apārstēt nervus. Arī šoreiz viņš sievai atstāja vēstuli un viņas trūkumu burtnīcu. 29. februārī, atgriežoties no atpūtas, viņš pārmeta, ka Jeļena viņu nav pietiekami kaislīgi sagaidījusi.

Borisa sarūgtinājums pieņēmās spēkā. Sācis draudēt, ka pielaidīs mājai uguni, iznīcinās pašu dārgāko. Jeļenai palicis bail. Kad vīrs devās uz darbu, viņa atkal aizbēga uz Rīgu. Jaunākais bērns palika pie tēva.

Lai vīrs neatrastu, Rīgā viņa mainīja izskatu. Pārveidoja frizūru, nopirka savai gaumei netipiskas drēbes. Deklarējās nevis pie meitas, bet citur un vēlreiz mēģināja panākt pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

Jeļena trīsreiz vērsās Rīgas tiesās ar lūgumu, pamatojot, ka vīrs varētu izrīkoties līdzīgi kā iepriekšējā gadā.

Pieteikumā raksturoja, ka Boriss kontrolē, ar ko viņa sazvanās, no rītiem pārbauda, vai nav pārāk izaicinoši tērpusies. Neizmaksā visu algu (Jeļena strādāja vīra uzņēmumā), bet tikai pusi vai trešo daļu. Čukstus draud, ka viņam nav bail sievu nogalināt. «Draudus visu nodedzināt es uztveru nopietni,» rakstīts pieteikumā tiesai.

Jeļena lūdza aizliegumu vīram tuvoties mājai Krāslavā, kā arī pašai un nepilngadīgajam bērnam. Vēlējās iesniegt prasību par laulības šķiršanu un atsevišķas aizgādības noteikšanu. Taču vēršanās tiesā bija neveiksmīga. Latgales priekšpilsētas tiesa pieteikumu noraidīja divreiz. Pirmo reizi tas nebija atbilstoši noformēts. Atteikumā tiesnese arī secina, ka «pagaidu aizsardzības pret vardarbību mērķis ir novērst vardarbību, kas notiek starp pusēm tagadnē, nav iespējams aizsargāt no tā, kas notika pagātnē». Vai tātad Borisam būtu vēlreiz jāpiekauj Jeļena, lai viņa varētu saņemt aizsardzību? Raksta tapšanas laikā tiesnese bija atvaļinājumā un uz e-pastu  neatsaucās.

Otro reizi Latgales priekšpilsētas un pēc tam arī Vidzemes priekšpilsētas tiesa pieteikumu nepieņēma, jo tas esot jāiesniedz tiesai pēc nodarījuma vietas. Tātad Krāslavā, no kurienes Jeļena aizbēga. Viņa pieteikumu nosūtīja pa pastu, lūdzot aizliegumu Borisam tuvoties viņas un meitas dzīvesvietai Rīgā. Tiesai trūka kāda paraksta, pieteikums pa pastu bija jāsūta vēlreiz. Tas procesu vēl paildzināja.

Jeļena gribētu, lai vērsties pēc aizsardzības būtu varējusi jebkurā tiesā. «Vai tiešām nepietiek, ka aizbēgu no mājām, jo uzskatu, ka draud briesmas?»

Tieslietu ministrijā Re:Baltica skaidro, ka varētu septembrī Saeimu lūgt Civillikumu papildināt ar iespēju prasīt aizsardzību jebkurā tiesā. Tam piekrīt arī Rīgas apgabaltiesas tiesnese Ilze Celmiņa, kura specializējas vardarbības lietās. «Šobrīd, kad tik plaši izmantojam elektronisko saziņu, tiešām apsverams jautājums par atteikšanos no «notikuma vietas» piekritības. Turklāt psiholoģiskajai vardarbībai kā vienai no vardarbības formām šādu «notikuma vietu» kādreiz pat ir grūti noteikt.»

Slepkavība

Kamēr Jeļena gaidīja tiesas lēmumu, viņa nolēma braukt pakaļ jaunākajam bērnam. 30. martā, kad Borisa nebija mājās, aizveda bērnu uz Rīgu. Boriss vērsās policijā. Kā redzams tās materiālos, policija sazinājās ar Jeļenu un jaunāko bērnu, kurš paskaidroja, ka ar viņu viss kārtībā. Policija nolēma nesākt kriminālprocesu un par to 2. aprīlī paziņoja Borisam. 

Tikmēr viņš bija sācis savādi uzvesties. Nedēļas sākumā sāka pārrakstīt mantu radiem un bērniem no pirmās laulības — automašīnas, īpašumus, uzņēmumu pārvaldību. Vēlāk radiem iedeva burtnīciņu, kurā aprakstīja savu laulību un it kā no visiem atvadījās. «Ardievu visi, piedodiet, ka padevos par sevi cīnīties,» lasa Jeļena. «Šo vēstuli es sākumā palūdzu izlasīt maniem radiniekiem, lai viņi dziļāk uzzinātu, kāda tu esi. Tikai pēc tam nodos tev.»

3. aprīlī Boriss parakstīja dokumentus par darbinieku atlaišanu, par ko paši atlaistie uzzināja tikai nākamajā pirmdienā. Kāds no bijušajiem darbiniekiem stāsta, ka liktenīgajā piektdienā viss bijis, kā ierasts, izņemot vienu. «Parasti viņš nepīpēja, bet tajā dienā pēc algas izmaksāšanas pastāvēja kopā ar mums un aizpīpēja.»

Tajā pašā dienā Boriss Daugavpilī sagaidīja meitu Annu. Bija lūdzis atbraukt, lai kopīgi aizietu pie notāra. Piekodinājis, lai meita brauc viena, bet to viņš prasījis regulāri, tāpēc neviens nebrīnījās. Tikai Jeļena baiļojusies un lūgusi meitu nebraukt, bet viņa nav uzklausījusi. «Viņa taču brauca pie tēva, nevis slepkavas,» tagad skumji secina Jeļena.

Kas tajā vakarā notika, īsti nav zināms. Pa dienu sazvanoties, Annas balss neko aizdomīgu neliecināja. Ap plkst. 18, runādama ar vīru, kurš jau bija devies ceļā pie viņas, stāstījusi, ka pagatavojusi vakariņas, skatās filmu un viņu gaida.

Šķērmi ap dūšu Renāram sametās stundu vēlāk, no Annas saņemot īsziņu: «Viņam ir elektrošokeris.» Renārs vaicāja, vai viņa pati to mājās atradusi. Atbildes nebija.

Nākamā ziņa jau pienāca no drauga ugunsdzēsēja. Degot Annas ģimenes māja.

Kad Renārs beidzot ieradās notikuma vietā, glābēji dzēsa liesmojošo ēku, bija ieradusies policija. Kad tajā varēja ieiet, ne Borisu, ne Annu tur neatrada. Otra māja bija aizslēgta, tāpēc Renārs cerēja, ka sievai izdevies aizbēgt. Gāja meklēt pie draudzenēm, ķemmēja tuvējo apkaimi, bet bez rezultātiem.

Kad Renārs atgriezās, policija bija nolēmusi pārbaudīt otru māju un garāžu. Tur atrada pakārušos Borisu. Annas virsjaku un zābakus nekur neredzēja, tāpēc vīrs turpināja cerēt. «Man bija jau bail kaut kur meklēt. Bail atrast bez dzīvības,» atceras Renārs.

Vārgo cerību izdzēsa izmeklētāja sauciens, ka atradis Annu. Jaunā sieviete bija paslēpta mājas otrajā stāvā, izvelkamā dīvāna veļas kastē. Uz viņas kakla bija žņaugšanas pēdas.

Jeļena gaidīja ziņas Rīgā. Piezvanīja Renārs un izmisumā nespēja pabeigt teikumu: «Viņš manu Annu, viņš manu Annu…»

Vai to varēja novērst?

«Es neesmu pēdējais cilvēks Krāslavā,» bieži uzsvēra Boriss, liekot Jeļenai saprast, ka viņam pilsētā ir teikšana un visur pazīstamie. Jeļena ticēja un kavējās lūgt palīdzību vietējā sociālajā dienestā un bāriņtiesā.

Viņa nezināja, ka cietušās sievietes var lūgt jebkura sociālā dienesta palīdzību — gan savā, gan citā pašvaldībā, paskaidro Labklājības ministrijas speciāliste Viktorija Boļšakova. Uzreiz var doties arī uz krīzes centru, kas pats sazinās ar sociālo dienestu.

Par ģimenē notiekošo pilsētā zināja. To Re:Baltica apliecina gan cilvēki, kas ar ģimeni bija pazīstami darba darīšanās, gan arī sociālajā dienestā. «Baumas bija,» saka Krāslavas sociālā dienesta vadītājas vietniece Ineta Celitāne. Taču dienestam vajagot pamatojumu. «Šī bija visā novadā cienījama ģimene, viņi noliedza to visu,» komentē Celitāne.

Tāpat atbild arī vietējās bāriņtiesas vadītāja Ilona Bidzāne. Lai arī ģimenē aug nepilngadīgs bērns, bāriņtiesa nav iedomājusies pārbaudīt, vai baumas ir patiesas un bērnam nedara pāri. Bidzāne ir attāla Borisa radiniece, taču dievojas, ka neesot zinājusi par radinieka vardarbīgajām izpausmēm. «Ja bērns cieš, citiem ir aizdomas skolā, ārstiem kaut kāda informācija nāk. Šeit vispār nekā tāda nebija,» stāsta Bidzāne.

Dienesti neiesaistījās arī pēc tam, kad Jeļena uzrakstīja policijā iesniegumu par piekaušanu. Atbildīgās iestādes tagad cita uz citu rāda ar pirkstu. Policija saka, ka informējusi sociālo dienestu. Tas noliedz. Ja tolaik būtu spēkā noteikumi par obligātu informācijas apmaiņu starp iestādēm, varētu vērtēt, cik profesionāli dienesti veica savu darbu.

Vismaz turpmāk tas būs iespējams. Pēc vairāk nekā gadu ilgušas birokrātiskas saskaņošanas 28. jūlijā valdība beidzot nolēma, ka policijai būs pienākums par vardarbības konfliktiem ģimenē informēt sociālos dienestus.

Valsts policija pēdējos gados uzsver, ka vardarbība ģimenē ir viena no tās prioritātēm. Taču vienlaikus nespēj sniegt statistiku, cik upuru nogalināti ģimenes konfliktos. Taču policija uzskaita kriminālprocesus, kas sākti par miesas bojājumu nodarīšanu.

Covid-19 pandēmijas laikā varmācība ģimenē pieauga daudzās valstīs. Arī Latvijā policija ziņoja par ievērojami lielāku izsaukumu skaitu uz ģimenes konfliktiem. Pēc Re:Baltica informācijas, Anna varētu būt vienīgā pandēmijas laikā nogalinātā.

Starp Borisa pirmsnāves burtnīcām, ko viņš izdalīja radiniekiem, viena bija adresēta arī Jeļenai. To viņa saņēma pēc vīra nāves. «Mani apglabās bez tavas palīdzības un norādījumiem. Tev es vairs neesmu nekas,» rakstīja Boriss. Jeļena uzskata, ka tā viņš radiniekiem uzskatāmi parādīja, kam gatavojas. Ja kāds būtu pievērsis uzmanību, traģēdiju, iespējams, varēja novērst. «Tava klusēšana izraisīs asaru plūdus un rūgtas asaras,» bija brīdinājis nelaiķis.

Brīdinājuma signāli, kas liecina par iespējami vardarbīgu partneri

Pret jums izturas ar necieņu
Kritizē vai izsmej jūsu uzskatus.
Izturas rupji citu cilvēku klātbūtnē.
Ir ass vai sarkastisks.

Ir kontrolējošs
Izmet piezīmes par jūsu apģērbu vai izskatu (pārāk seksīgi vai nepietiekami seksīgi).
Ir viegli negatīva attieksme pret jūsu ģimeni vai kādu no tuvākajiem draugiem.
Sāk uz jums izdarīt spiedienu, lai ar viņu pavadītu vairāk laika.
Sāk dot pārāk daudz padomu par to, kā jums vajadzētu dzīvot.
Kļūst nepacietīgs, kad pretojaties ieteikumiem, un jūtas aizskarts, ja nepiekrītat visiem viņa viedokļiem.

Ir privātīpašniecisks
Pārvalda jūsu gaitas, vienmēr pieprasa atskaites par atrašanās vietu, kā arī periodiski uzbrūk ar greizsirdīgām apsūdzībām. Destruktīvā uzvedība saasinās, ja vēlaties šķirties.

Jums kļūst bail, kad viņš dusmojas
Pienāk pārāk tuvu, baksta sejā ar pirkstu, biksta vai grūsta, stājas ceļā vai nelaiž jūs vaļā.
Paceļ dūri, noraugās uz jums no augšas, kliedz.
Izsaka neskaidras draudīgas piezīmes, piemēram, «tu negribi mani redzēt dusmīgu» vai «tev nav ne jausmas, ar ko tev ir darīšana». Dauza sienas vai cērt durvis, mētā priekšmetus.

Biežas un straujas garastāvokļa maiņas
Var kļūt par pilnīgi citu cilvēku dienas vai pat stundas laikā.
Brīžiem ir agresīvs un bīstams, runā skarbā tonī, mētādamies ar apvainojumiem. Citos brīžos viņš šķiet ievainots un apjucis, izsalcis pēc mīlestības un rūpēm.

Ir egocentrisks
Izvērtējiet, vai viņš runā daudz vairāk nekā jūs, klausās nevērīgi, bieži maina sarunas tematu, lai tas atgrieztos pie viņa.

Pret jums izturas citādi, kad apkārt ir citi
Despoti citu cilvēku klātbūtnē tiecas izlikties, ka pret partneri izturas kā pret zelta gabaliņu, pataupot vardarbību brīžiem, kad neviens to neredz. 

Nekad ne pie kā nav vainīgs
Ja kaut kas noiet greizi, vienmēr noveļ vainu uz citiem cilvēkiem vai apstākļiem. Ar laiku aizvien biežāk visās problēmās vainos jūs.

Avots: L. Bankrofs. Kāpēc viņš tā dara? (2020) Grāmata pieejama visās Latvijas bibliotēkās.

The post «Es tev atņemšu dārgāko» appeared first on IR.lv.