Gaujas loki Kaupo zemē
Pārgājiens no Krimuldas baznīcas līdz Rāmkalniem: garīgā ceļa labirints, Mācītājmuižas koka arhitektūra, Kubeseles pilskalns, Gaujas loki un plostnieku pēdas, Zābakkalna nogāzes un cita realitāte Ziedoņa muzejā
Šoreiz man padomā valdzinošs maršruts gar Gauju, kas sakrīt ar vienu no Latvijas Santjago jeb Svētā Jēkaba ceļa Vidzemes posmiem, kā arī ar Ziedoņa muzeja radīto Lasīttaku. Iesim no Krimuldas baznīcas līdz Rāmkalnu tiltam pa Gaujas Nacionālā parka teritoriju, sekojot Gaujas lokiem, apmeklējot Lojas upi un ik pa brītiņam ieskatoties vēstures lappusēs.
Braucot pa autoceļu P7, Krimuldas baznīcu mana jau iztālēm. Nekad neaizmirsīšu skatu, ko vienugad piedzīvoju Muzeju naktī: visapkārt melni negaisa mākoņi un spēja zibeņošana, bet kalna galā kā glābiņš un miera osta stāv sarkanbalta baznīca, atvērta 24 stundas diennaktī jebkurā gadalaikā. Tā ir viena no retajām baznīcām Latvijā, kas manī neiedveš bijību ar savu varenību vai greznību, bet dāvā mājīgumu ar liberālo pieeju un vienkāršību.
Līvu ķēniņa saknes
Baznīcu 1205. gadā uzcēlis lībiešu valdnieks Kaupo pēc atgriešanās no vizītes pie Romas pāvesta Inocenta III. Vēsture čukst, ka tā dēvēta arī par Ķizbeles jeb Kubeseles baznīcu. Kubeseli uzskata par Indriķa hronikā minēto Gaujas lībiešu valdnieka Kaupo dzimteni.
Ja paietas dziļāk, pļaviņā pa labi aiz baznīcas sagaida Kaupo lilijas labirints, veidots pēc 13. gs. Šartras katedrāles grīdā ierīkotā labirinta parauga, un tas simbolizē cilvēka ceļu pie Dieva. Izejot labirintu, ikviens var pārliecināties, ka tajā nav iespējams nomaldīties. Ja kustību turpina, agri vai vēlu nonāk centrā pie lilijas zieda, tikai jābruņojas ar pacietību.
Pie baznīcas sākas Kubeseles dabas taka. Pāri gājēju tiltam nokļūstam pie namiņa, kas, līdzīgi kā baznīca, allaž ir vaļā un pieejams. Glītās telpas pagrabstāvā priecē ar Krimuldas vēstures ekspozīciju (griestu velvē samanīju snaudošu sikspārni), savukārt augstāk ierīkota telpa, kur piesēst uz vienu kafijas vai tējas tasi. Norāde vēsta: «Ceļiniek! Nāc un cienājies!»
Mācītājmuiža, kurā mūsdienās patiešām dzīvo mācītājs, celta 18. gs. Runtiņupītes krastā uz sena pilskalna un ir vairākkārt pārbūvēta. Masīvo koka ēku daiļo zili logu rāmji un sūnām apaudzis lubiņu jumts. Tai blakus atrodas Vītagas, senā zvaniķa māja.
Trepes lejup no kalna aizved uz Kaupo piemiņas akmeni un pēc tam uz Kubeseles jeb Runtiņalu cita paugura piekājē. Nostāsti vēsta, ka šajā alā no vajātājiem ir slēpies lībiešu virsaitis Runtiņš. Ala atgādina lielu istabu ar platām durvīm. Apļveida maršrutā takas kopgarums ir 3,6 km, bet mūsu ceļš iet pa takas labo pusi, Baronu kapu un Gaujas virzienā pie Lielā akmens. Tur Gaujā ietek vīrieškārtas upe Runtiņš, un netālu no zemes dzīlēm izlaužas avots, kurā droši var papildināt dzeramā ūdens krājumus.
Plostnieki un ragatas
Šepat kartē iezīmēts jautājumus raisošs nosaukums — plostnieku enkurkluči. Tas saistīts ar koku pludināšanu Gaujā 19. gadsimta vidū. Sākotnēji baļķus sēja plostos, bet vēlāk, no 20. gadsimta sākuma, kad izveidoja Gaujas—Daugavas kanālu sistēmu caur Baltezeru un Ķīšezeru, pludināja vaļējus baļķus. Pa upi sezonā transportēja aptuveni 100—150 tūkstošus kubikmetru kokmateriālu. Kā liecība senajiem plostnieku laikiem Gaujas krastā iebetonēts betona enkurs ar milzīgu metāla cilpu troses vai vinčas atsiešanai. Te tika atsieta trīs vai četru baļķu ragata, lai ar to noturētu un uzkrātu upē brīvi peldošos baļķus. Ragatas taisīja stingras, lai tās nelocītos un spētu noturēt baļķus. Mākslīgi radīto baļķu sastrēgumu sauca par «spriedumu». Kad lielākā daļa baļķu «partijas» bija sakrājusies «spriedumā», ragatu attaisīja.
Sekojot Gaujas Nacionālā parka norādēm, tālāk dodamies Murjāņu virzienā. Pastaiga pa plato meža taku gar Gauju ir ērta, koku lapotne pasargā no saules un sniedz patīkamu ēnu. Drīz vien pēc pamatīga kāpiena kalnup iznāksim klajumā un Gaujai metīsim divu kilometru līkumu pa grants ceļiem. Tas saistīts ar faktu, ka, turpinot pārgājienu gar upi, mēs drīz vien sastaptos ar nikniem suņiem un vēl dusmīgāku privātīpašuma saimnieku… Satraukumam nav pamata — arī alternatīvais maršruts ir marķēts, un nomaldīties būtu grūti.
Pēc kāda laika nokļūsim vietā, kur paveras wow! skats pār Gaujas senleju, tieši pie Latvijas Finiera kokaudzētavas Zābaki. Te ābeles pavēnī, ceļmalas uzkalniņā, novietots sols, kur, veroties tālumā, garāmgājējiem piesēst un pameditēt. Vēl mazliet uz priekšu, aiz Zābakkalna nogāžu slēpošanas trasēm, beidzot ir laiks pusdienu pauzei labiekārtotā pikniku vietā pie Gaujas — ar ugunskura vietu, malkas nojumi un galdiem. Iestiprināties vajag krietni, jo taka pēc tam vedīs garām Bada gravai.
Kur apstājas laiks
Ja reiz Murjāņi, tad jāiegriežas Ziedoņa muzejā. Maršruta ziņā tā iznāk neliela atkāpe prom no Gaujas, tuvāk Lojas upei. Ir vērts samaksāt dažus eiro un izbaudīt netradicionālu trīs stundu ekskursiju, kas uz visiem laikiem mainīs priekšstatu par jēdzienu «muzejs».
Vasaras mājā, kuras jumts sniedzas līdz zemei, mūsu pārgājienu grupa iepazinās gan ar dzejnieka dzīvesbiedres Ausmas Kantānes rotaļu lāču kolekciju (lielākais ir 50 gadus vecs, vārdā Andrejs Upīts), gan Imanta Ziedoņa mīļotajiem latgaļu keramiķu darbiem, kā arī citām sadzīviskām atskaņām trijos stāvos. Mīlīga virtuve ar plīti un ziediem rotātu tējkannu, milzīgas pūralādes, latvju rakstu jostas un spilveni, divguļamā gulta, lupatu deķi, galds, pie kura tapusi ne viena vien grāmata, kamīns līdz griestiem un gides aizrautīgie stāsti par Ziedoņa un viņa mūža mīlestības amizanto savienību — es teiktu, ka tā bija pazušana laikā un telpā.
Tikām mieloti ar tēju un cepumiem un sadalīti vairākās mazās komandās. Vispirms mājas pagalmā, lavierējot starp krāšņām puķudobēm, kritušiem āboliem un čiekuriem, vajadzēja uzmeklēt atslēgvārdus, kas paslēpti dzirnakmeņos. Atradām «māte», «tumsa», «vertikāle», «prieks», «ceļš», «elpa». No vārdiem bija jāveido radošs priekšnesums.
Visvairāk mani aizgrāba komandas saliedēšanas aktivitāte. Sastā-jā-mies aplī un skaitījāmies nevis uz «pirmais», «otrais», bet uz «Imants», «Ziedonis». Imanti pulcējās vienā grupā, bet Ziedoņi — otrā. Es tiku Ziedoņu kliķē. Bija jāatrod sev pārītis un jāaizsien otram acis. Pēc tam, sekojot gidam, jāved partneris aiz rokas pa stāvu un sarežģītu taku lejā pie Lojas upes, brīdinot par katru saknīti un bedri, kas var gadīties zem kājām. Kad «neredzīgajiem» atdarīja acis pie smilšakmens atseguma upes līkumā, gadījās arī daži spilgti emociju izvirdumi. Dabas ielokā uz labu laimi izvilkām pa filozofiskam jautājumam, piemēram, «kas noticis ar teātra taureņiem?», «kā tu vari sevi pasargāt?», «kas ir māte?». Atbildes radām dzejā — Ziedoņa grāmatā Taureņu uzbrukums.
Lai cik ļoti negribētos atvadīties no šīs maģiskās vietas, jādodas vien tālāk uz nosprausto mērķi — pa taciņu gar Gauju pāris kilometrus līdz Rāmkalnu tiltam. Soli pa solim manā prātā arvien skaidrāk noformulējas doma, ka, ejot pa nogriežņiem, vienmēr nonākam it kā līdz finišam, kas nākamreiz jau vairs nebūs gals, bet gan sākums jaunam posmam un piedzīvojumam. Ziedonis teiktu: «Finiša nav un nebūs. Ir tikai starts.»
Praktiska informācija
Distances garums: 17 km
Ilgums: līdz 4 h (neskaitot viesošanos muzejā)
Maršruts: Krimuldas baznīca—Sunīši—Murjāņi—Rāmkalni
Attālums no Rīgas: startā 50 km, finišā 40 km
Segums: meža takas, grants ceļi
Sarežģītības pakāpe: vidēji grūta
Transports: autobuss Rīga—Ragana—Krimulda—Sigulda; kursē vairākas reizes dienā (arī pretējā virzienā)
Apskates objekti un vēderbaudas
Krimuldas evaņģēliski luteriskā baznīca
Kaupo lilijas labirints
Ceļinieku namiņš
Mācītājmuiža un zvaniķa māja
Kubeseles dabas un vēstures taka
Kaupo piemiņas akmens
Runtiņala
Lielais akmens
Plostnieku enkurkluči
Ziedoņa muzejs un Lasīttaka
Vīganti — veikals, krodziņš
Rāmkalni — atpūtas parks
The post Gaujas loki Kaupo zemē appeared first on IR.lv.