Lielas idejas mazā laikmetā
Dailes teātra izrāde Ārsts — vai politkorektums padarījis pasauli liekulīgāku?
Sezona Dailē sākusies ar svaiga gaisa malku — iestudējumu, kas ir ne tikai labs mākslinieciski, bet arī runā par sāpīgām un aktuālām tēmām. Turklāt tā, ka žēl — izrāde beigusies. Šis ir gadījums, kad intrigu radīt ir gluži lieki — «jāredz»!
Izrādes Ārsts galvenā varone Rute Vulfa ir izcila mediķe, kuras vadībā elitāra mediķu grupa meklē veidu, kā izārstēt demenci. Atklājums ir tuvu, kolēģi jau sajutuši gaidāmās Nobela prēmijas spozmi, kad ārste neielaiž pie mirstošas pusaudzes mācītāju. Vecāki nav sasniedzami, par meitenes reliģisko pārliecību nav ziņu, un tomēr — sabiedrībā saceļas sašutuma vētra…
Te man jāatzīstas — man nepatīk angļvalodīgajā teātrī ieviesusies paraža laikmetiskot klasiku, dramaturgam kosmētiski uzprišinot «novecojušas» lugas. Taču Roberta Aika Ārsts, kura pamatā ir austriešu modernista Artura Šniclera luga, ir gadījums, kad gala rezultāts ir tā vērts. Šniclera Profesors Bernhardi koncentrējas uz antisemītismu — ārsta, bet ebreja, konfliktu ar sabiedrību, kura principā ir pārliecināta, ka dažādi cilvēki ir jānošķir. «Vai kristīgi pacienti nebūtu pelnījuši ārstu kristieti?» jautājums izskan arī Aika lugā, tomēr aizspriedumu tīkls mūsdienu pasaulē izrādās daudz sarežģītāks un, ja vispār šādos jautājumos iespējams salīdzināt, toksiskāks — Ārsts runā gan par antisemītismu, rasismu un homofobiju, gan zinātnes un reliģijas pretnostatījumu (kurā, gribot negribot, var saskatīt ticīgo diskrimināciju), par abortiem, par sociālajiem medijiem un cancel* kultūru. Bet pāri visam — par politkorektumu.
Gata Šmita iestudējums lielā mērā seko Aika lugas loģikai, tajā skaitā ievēro dramaturga vēlmi, ka lomas jāsadala tā, lai varoņi un aktieri būtu pēc iespējas atšķirīgi (sievietes spēlē vīriešus, melnādainie — baltos, tiek jauktas seksuālās, etniskās, reliģiskās identitātes). Šādā — identitāšu — aspektā Latvijas teātris gan nav īpaši daudzveidīgs, un mēs esam tikuši tik vien kā pie Artūra Skrastiņa lesbietes lomā vai Ilzes Ķuzules-Skrastiņas atveidota pusaudža — transvestīta. Izrādē tas brīžiem pat raisa sajūtu, ka mākslinieki īsti nesaprot, par cik jutīgām tēmām runā (homoseksuālu pāri atveidot kā sievieti un vīrieti tomēr ir… specifiski). Un tomēr Aika doma labi strādā arī mūsu, ar Rietumu ideoloģiskajām vētrām pat nesalīdzināmi harmoniskākajā sabiedrībā. Proti, runa nav par vieniem vai otriem aizspriedumiem; ja pie mums kaut attāls mājiens uz rasi neliek notrīcēt drūmās priekšnojautās, tas, protams, nenozīmē, ka diskriminācija Latvijai ir sveša. Nē, runa ir tieši par to, ka naids, lai kādas būtu detaļas, pastāv vienmēr. Un politkorektums pasauli nav padarījis labāku, tikai liekulīgāku.
Varbūt tāpēc Šmita izrāde, manuprāt, galvenokārt stāsta par vispārcilvēcisko — par lielām idejām mazā laikmetā, par formas un būtības pretstatu, par pūļa tirāniju. Arī tas ir viens no izrādes konfliktiem: ka iespējams izārstēt demenci, bet daudziem svarīgāk šķiet cīnīties par amatiem. Rute Vulfa uz šī fona ir neglābjami vecmodīga un nolemta: viņa ir pārliecināta, ka visu izšķir darbs un talants, ka viņai ir tiesības uz privātumu, ka ne viss cilvēka dzīvē ir pārdodams. Tā nav 21. gadsimta domāšana, un Vita Vārpiņa savu profesori Vulfu spēlē kā traģisku personību. Aktrises darbs ir izcils, viņa nospēlē fantastiski smalkas psiholoģiskas nianses, rādot savu varoni kā intrigu un mobinga upuri, vienlaikus neaizmirstot, ka Vulfa arī pati nodara pāri, nereti — to pat neapzinādamās.
Nav jau tā, ka savas, saprotamas taisnības nevarētu būt arī citiem lugas varoņiem, pat ja Šmita iestudējumā ansamblis — Artūrs Skrastiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Dainis Gaidelis, Aldis Siliņš, Imants Strads, Gints Grāvelis, Ērika Eglija-Grāvele, Lelde Dreimane, Dārta Daneviča, Ģirts Ķesteris — tēlus veido kariķētus, liekot skatītājiem aiz viņu vārdiem ieraudzīt sīkas, maziskas intrigas, ne sāpes vai patiesības alkas. Taču neskatoties uz to — rādot pasauli, kurā izzudušas dimensijas un viss tiek vērtēts melnbalti ekstrēmos toņos, režisors Gatis Šmits ir iestudējis izrādi, kas nevis apgalvo vai sludina, bet stāsta un diskutē. Šādu darbu mūsdienu kultūrā nemaz nav tik daudz. Izbaudiet!
* Cancel jeb atcelšanas kultūra ir jēdziens, kas apzīmē procesu, kad kāds cilvēks vai uzņēmums par pārkāpumiem, piemēram, seksuāliem noziegumiem, diskriminācijas, naida runu, tiek atlaists, slēgts utt. Sociālo tīklu laikmetā gadās, ka tas notiek arī iedomātu, nevis reālu pārkāpumu dēļ.
ooooo
Ārsts. Nākamās izrādes 14., 21. un 30. oktobrī. Biļetes cena 10—25 €. Dailesteatris.lv
The post Lielas idejas mazā laikmetā appeared first on IR.lv.