Kremļa monologs
Tauta vienmēr mūs, vadoņus, pārsteigs ar savu nodevību
The post Kremļa monologs appeared first on IR.lv.
Tauta vienmēr mūs, vadoņus, pārsteigs ar savu nodevību
Stulbs tas Lukašenko. Zābaks. Mužiks.
To var redzēt ikviens, kas salīdzina mūsu fotogalerijas. Rekur es, Krievijas prezidents Vladimirs Vladimirovičs Putins, Melnās jūras dzīlēs peldu ar akvalangu un uzeju sengrieķu amforu. Kā virspavēlnieks lidoju iznīcinātājā. Kā riktīgs vecis jāju bez krekla uz zirga. Klassno. A šis? Tup uz traktora. Stāv pļavā ar izkapti, galvā balts lakatiņš, sasiets četros stūros — kā tāds lauku duraks. Man SU-27 iznīcinātājs, Lukam — izkapts. Tas izsaka visu. Pat prezidenta pilī viņš paliek kolhoza priekšsēdētājs.
Kur šie idioti rodas? Sīkais huligāns Janukovičs divas reizes — divas reizes! — paspēja pakāst varu. Nolaida to savā zelta klozetpodā.
Tagad Lukašenko. Tas tik ir jāprot — vienmēr mierīgos, pieticīgos, paklausīgos baltkrievus tā sacelt kājās, ka iznāk tādos milzīgos baros ielās. Ne viņi no Rietumiem ar fašismu saindēti, ne tur kādam sorosam ļāva izvērsties — un tomēr. Kolhoza vadītājam taču vajadzēja zināt tādus saganīt, bet šis tikai bauro un uzdzen visiem asinis.
Pats gan domā, ka baigi viltīgais. Dzīvo no manas lētās naftas un gāzes, kas veido 10% no viņa ekonomikas, — gan pārdod Rietumiem ar treknu peļņu, gan notur visus daudzos valsts uzņēmumus virs ūdens. Vēl no manis aizņēmies kādus sešus miljardus dolāru. Taču bezkauņa spirinās. Jau pirms vairāk nekā desmit gadiem parakstīja līgumu par kopīgas Savienotās valsts izveidošanu, bet nemaz netaisās to pildīt. Katru reizi, kad cenšos no viņa iekasēt godīgu samaksu par naftu, šis sāk miegt ar aci Rietumiem. Un vēl Jaunajā gadā man uzdāvināja četrus maisus kartupeļu. Viņam tas laikam likās smieklīgi. Bet pirms vēlēšanām uzsūtīja savus mentus maniem Vagner brigādes puišiem un kaut ko muldēja, ka es te gribu viņa krēslu sašūpot. It kā viņš būtu baigi neatkarīgais.
Daži jau notic. Bet, līdzko cilvēki ielās un pats netiek galā, uzreiz sāk man zvanīt un lūgties, lai viņu izručīju. Tad visiem stāsta, ka esmu solījis militāro palīdzību.
Ha!
Pabiedēt tos, ar vājajiem nerviem, nekad nenāk par sliktu, un RT redaktore Simonjana to labi prot — ietvītoja, ka laiks «pieklājīgajiem cilvēkiem» ieviest kārtību. Bet Baltkrievija nav Krima. Baigi man vajag iet un ar to krāmēties. Neviens tur pa ielām nestaigā ar Gejropas karogiem, kā bija Kijevā, neprasa pietuvināšanos NATO.
Nekādus reitingus es arī par to nenopelnītu. Bobruisk naš? Kaut kā neskan. Viss ko dabūtu, būtu vēl kādas sankcijas, NATO papildspēki Baltijā un Polijā un uz kakla tie desmit miljonu baltkrievu ar savu pēc subsīdijām izslāpušo ekonomiku.
Tomēr nepatīkami skatīties, kā tie pūļi mītiņo un iedomājas, ka viņi varētu noteikt, kam pār viņiem valdīt. Ik pa brīdim tādi murgi rādās Krievijā. Tikām galā divpadsmitajā gadā, tiksim galā arī tagad ar gaisa maisītājiem Habarovskā. Taču nedrīkst karogu vicinātājiem Minskā, Brestā un Gomeļā ļaut brīvu vaļu. Sadomāsies arī šeit, mātē Krievijā, ka var ko tādu atļauties, būs atkal liekas galvas sāpes.
Šoreiz neizskatās, ka baltkrievi paši liksies mierā. Steki un gumijas lodes viņus nevis iebiedē, bet gan uzkurina. Jādomā kaut kas cits. Vienīgais — jābūt pilnīgi skaidram, kurš te ir saimnieks.
Vispār jau jocīgi, ka daudzi Rietumos par mani aizmirsuši, it kā man būtu vienalga, kas notiek Baltkrievijā. Mēs ar baltkrieviem regulāri organizējam plašas militārās mācības, kur izspēlējam karu ar NATO. Mūsu naftas un gāzes vadi iet caur viņu teritoriju. Vēl pavisam nesen bija pat plāns abas valstis apvienot, lai es jaunā amatā vēl ilgi varētu valdīt. Lukašenko to domu uz brīdi sabotēja, bet vai tāpēc es par to būtu aizmirsis? Jau tūlīt pēc vēlēšanām viņu apsveicu ar vārdiem, ka sagaidu padziļinātu sadarbību Savienotās valsts ietvaros un integrācijas procesu paplašināšanu.
Bet tam jau nav vajadzīgs Lukašenko. Līdz šim viņš šim lielajam mērķim ir spītējies pretī. Varbūt ar kādu citu prezidentu ietu vieglāk?
Pagaidām varu paklusēt. Lai tas pāķis pavārās savā sulā. Gan pienāks brīdis, kad viņam pateiks «vācies!» un viņš nevarēs atteikt.
Ko tālāk? Vecais GRUščiks Maskavas Kārnegija fondā Dmitrijs Treņins pirms dažām dienām labi nodeva vēsti Rietumiem — mēs menedžēsim varas pāreju Baltkrievijā. Iesaistīsim sarunā sabiedrības pārstāvjus, organizēsim vēlēšanas un nodrošināsim, lai Baltkrievija paliek «labs kaimiņš un uzticams partneris Krievijai». Cilvēkus tam atradīsim. Tihanovskas štāba līdzvadītāja Marija Koļesņikova jau paziņojusi, ka «atzīst un akceptē» Krieviju kā svarīgu partneri un ka Baltkrievijai jāsaglabā «visas pastāvošās vienošanās». Ja nu uzrodas kāds «opozicionārs» ar citām domām, tad man nebūs grūti prasīt pasaules cenas par naftu. Ko Rietumi var piedāvāt vietā? Valūtas fonda aizdevumus ar prasībām reorganizēt uzņēmumus? Lai tad skaidro tautai, kāpēc tagad jāzaudē darbs tiem pašiem fabrikas strādniekiem, kuri Lukašenko sejā kliedza «vācies!».
Tā gan bija pretīga aina. Pazemojoša. Murgs kaut kāds. Diemžēl tā ir, ka tauta vienmēr mūs, vadoņus, pārsteigs ar savu nodevību. Ar to arī man jārēķinās.
Būsim modri, biedri!
Komentārs 140 zīmēs
Varēja būt vēl trakāk. Bezdarbs gada otrajā ceturksnī pieauga par 2,2% līdz 8,6% — krietni mazāk, nekā bija gaidīts.
Ventspilī atkal skandāli. Tiesa atcēlusi Šveices advokātu Meroni no Lemberga arestētās mantas glabāšanas. Iespējams, viņš to izšķērdējis.
Vislabāk ir mājās. No 20 līdz 24 pieaudzis valstu skaits, no kurām atgriežoties Latvijā, jāievēro 14 dienu pašizolācija.
The post Kremļa monologs appeared first on IR.lv.