Mūžīgās jaunības noslēpums
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
1975. gadā laikrakstā Padomju Jaunatne divdesmitpiecgadīgā Silvija Radzobe intervē četrdesmittrīsgadīgo Gunāru Bīberu, un viņš saka: «Grūti atrast tādu iestādes vadītāju, kurš pret saviem darbiniekiem būtu tik prasīgs kā skolēni pret skolotāju. Paklausīsimies, ko par skolotāja profesiju saka kādas Rīgas vidusskolas 8. klases skolēni: — Jā, kādu gan es vēlētos savu skolotāju? Katrā ziņā — draugu. Lai es rastu pie viņa padomu grūtos brīžos. — Skolotājs var būt arī vecs, tikai ar noteikumu — ja tajā mājo liels jaunības gars. Tādēļ, ka jauns skolotājs sapratīs skolēnu domas un dzīves izpratni.»
Jau agrā jaunībā kļuvis par pamatskolas skolotāju, Gunārs Bībers visu mūžu ir saglabājis ticību savai pamatprofesijai, ar savas pirmās audzināmās klases skolēniem turpinājis tikties un sarunāties līdz pat sirmam vecumam. Arī tad, kad kļuvis par atzītu literatūrzinātnieku, teātra kritiķi un pētnieku, augstskolu profesoru, viņš vislabāk juties, stāvot auditorijas priekšā un katrai jaunai audzēkņu paaudzei stāstot par to, ko tajā konkrētajā brīdī zinājis un domājis. Un klausītājus nemainīgi uzrunājis vienā vārdā: «Cienījamie!»
Bībers ir leģendārs pasniedzējs, kuru atceras daudzi, — viņa ietekmē ne viens vien mūsdienās slavens teātra aktieris, režisors, kritiķis vai dramaturgs ir noformulējis savus pirmos priekšstatus par profesiju. Viņa stāju, humoru, uzmanību pret faktiem un likumsakarībām var citēt neskaitāmās anekdotēs un nostāstos, taču šķiet, ka zīmīgākā Bībera rakstura īpašība ir tieši cieņa. Cieņa pret jaunību. Arī tagad savos 92 gados viņš nepārstāj apgalvot, ka vecums nav nekas tāds, pret ko vajadzētu izturēties ar apbrīnu. Un citē Gētes Faustu kā piemēru ilgām pēc mūžīgās jaunības.
The post Mūžīgās jaunības noslēpums appeared first on IR.lv.